Trešdienas vakars 28. oktobris vēla lietaina pēcpusdiena. Ir veļu laiks, un tuvojas mirušo piemiņas diena. Tādēļ liekas pareizi, ka Vītolu Fonda telpās ir sanākusi neliela ļaužu grupiņa, lai kopā atcerētos un pieminētu Valdi Muižnieku un iepazītos ar studenti, kura kā pati pirmā ir saņēmusi viņa draugu saziedoto mūža stipendiju.

Istabas galā pie loga sēž trīs jaunieši, meitenei rokās vijole, vienam puisim čells, otram flauta, kuri pašlaik noskaņo savus instrumentus. Mēs pārējie sasēdināti ap lielo galdu, dzeram kafiju vai tēju un cienājamies ar cepumiem, pīrāgiem un kliņģeri. Fonda valdes priekšsēde Vita Diķe mūs kopā ar Valža dzīves biedri Lalitu un meitu Sarmu uzaicinājusi pakavēties atmiņās par Valdi.

Vita vakaru atklāj apsveikumu un pateicību klātesošajiem un iepazīstina mūs ar jaunajiem mūziķiem. Tie visi ir Vītolu fonda stipendiāti, vienas ģimenes bērni, tie ir Ozoliņi no Kuldīgas, un es atceros, ka viņus jau pirms pāris gadiem redzēju un dzirdēju vienā no Fonda pasākumiem, un publika par viņiem bija sajūsmā. Viņi mums nospēlē jauku un melanholisku pirmo numuru.           

Pēc pateicības par ziedojumu Valža Muižnieka piemiņas stipendijai Vita piemin, ka tai atsaukušies 185 viņa draugi. Ar to ir nodibināta mūža stipendija, un tas nozīmē, ka sākot ar šo gadu studēt iespēja būs vienam centīgam latviešu bērnam, kam citādi tas nebūtu lemts.  Vita tad iepazīstina mūs ar Līgu Ziemeli, kuru Lalita un Sarma izvēlējušās par šīs stipendijas pirmo saņēmēju. Līga ir čakla, zinātkāra, mērķtiecīga, apzinīga, sabiedriska un draudzīga, kā arī viņai piemīt liela atbildības sajūta. Skolā aktīvi darbojusies Rudzātu vidusskolas skolēnu pašpārvaldē, ir bijusi kultūras un sporta darba grupas organizatore. Tā par Līgu stāstot, Vita piemin, ka tās ir gluži tādas pašas īpašības, kādas piemitušas Valdim un viņiem abiem kopīgs ir arī tas, ka abi nāk no Latgales un abi mīl latviešu valodu.  Valdis ir no Abrenes - Līga no Daugavpils, kur tagad arī iesākusi savas studijas. Klusībā mēs visi tam piekrītam, jo labi atceramies kā Valdis mūs spēja iedvesmot, kad veidoja ALJA-s organizāciju, kad veidoja Latviešu Fondu, latviešu valodas kursus Mičigānas Universitātē, un tur pat arī Latviešu Studiju Centru, Latvijas Brīvības Fondu un vēl citus lielus pasākumus.

Vispirms Lalita min, ka vairums no klātesošiem Valdi it pazinusi jau trīsdesmit, četrdesmit un pat vairāk vēl gadu kā viņa. Tad viņa runā par Valdi kā cilvēku, kā vīru, kā ģimenes tēvu un gādnieku. Pastāsta kā iepazinušies, kā dzīvi sākuši, kā izaudzinājuši dēlu un meitu, kas tagad ir viņas lielākie balsti. Tad ar mitrumu acīs mirdzot par savu tēti ''no citas puses" mums stāsta Sarma.  Savu sirsnīgo un humoristisko stāstu par tēti viņa nobeidz ar savu tētim kairopraktoram pagājušā gadā dzimšanas dienā veltīto dzejoli. 

''Mugurkaulu ministram (tētim Valdim Muižniekam)".  Tajā beigu daļā ir Valdim īsti piemērotas rindas:             „Mugurkaulu ministrijas motto būs tavs ierastais:

                                    Visu ar mieru, mīlestību un manipulāciju.

                                    Jā beidzot būs ministrija, kas visiem vajadzīga.

                                    Tādēļ visu šķībo un stīvo, pēkšņi izmežģīto,

                                    Desmitiem Latvijas valdību piedzīvoto,

                                    Simtiem sarīkojumos izsēdēto, izmisušo

                                    Muguru vārdā lūdzam tevi ministru lokā nākt.

                                    Lūdzam tevi turpini lāpīt tās."

            Man uz šiem vārdiem gribas skatīties pārnestā nozīmē. Esmu pārliecināta, ka Valdis kā ministrs nebūtu pieļāvis nevienu Latvijas valdību bez mugurkaula. Viņš ar savu neizmērāmo pacietību, neatlaidību un savas tēvzemes un tautas mīlestību ministriem ne tikai muguras vien būtu salāpījis, bet arī vienai otrai sirdij būtu uzlicis ielāpu. Tikai viņš nekad nebūtu bijis politiķis, jo vienmēr ir bijis  tāds, kādam būtu jābūt īstam valstsvīram.

            Brunis Rubess atceras, ka Valdim mīļākā dziesma bijusi ''Ziedi, ziedi rudzu vārpa", ko mēs visi, cik nu labi katrs varam, arī nodziedam. Pēc tam vēl nesekmīgi mēģinām to dziedāt kopā ar ''Seši mazi bundzinieki", un Brunis piemin, ka patiesībā Valdis visu mūžu ir savā ziņā arī ir bijis tāds kā bundzinieks.  Tik ilgi pie mūsu sirdīm bungojis, ka mēs beigās esam to sadzirdējuši, un tad pa visiem kopā esam varējuši viņa izlolotos sapņus īstenot. Savas atmiņas par Valdi beidzot, Brunis vēl min, ka dziesmu svētkos bijuši divi vīri no kā cilvēki mēģinājuši izvairīties - Valdis Muižnieks un Ģirts Zeidenbergs. Sarunas ar viņiem gandrīz vienmēr beigušās ar kādu jaunu darbu vai mazākais solījumu. Viņi abi vienmēr savus līdzcilvēkus ir mēģinājuši kaut kur iesaistīt.

            Ilze Gulēna pastāsta, ka tikai pateicoties Valdim, viņa ir atgriezusies latviešu sabiedrībā un šodien dzīvo Latvijā. Viņa nav arī vienīgā, ko Valdis tā iedvesmoja, laikā kad vadīja latviešu jauniešu  pasākumus un organizācijas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

            Tagadējais Latviešu Fonda priekšsēdis Valdis Bērziņš ar Valdi Muižnieku ticies vēl tikai šī gada maijā, kad pārrunājuši iespēju uzrakstīt Fonda vēsturi.  Valdis Muižnieks tam bijis ļoti atsaucīgs un minējis, ka viņam priekš šī projekta padomā jau ir īstais cilvēks un oktobrī Fonda pilnsapulcē jau apsolījis to darīt zināmu. Pirms vairākiem gadiem, kad vairāki Fonda biedri runāja par likvidēšanu, Valdis Muižnieks ir bijis dedzīgāko Fonda pastāvēšanas aizstāvju vidū. Diemžēl Fonda pilnsapulces laikā viņš mūsu vidū vairs nebija. Tā atmiņas par savu vārda brāli beidz Valdis Bērziņš.           

            Arī man jāatzīst, ka Valdis Muižnieks  uz labiem darbiem mani ir iespaidojis jau pirms daudz, daudz gadiem.  Pirmo reizi Valdi satiku visai drīz pēc savas personīgās nacionālās atmodas, kad 1975. gada vasarā pirmo reizi ciemojos Latvijā. Pēc ciemiem Latvijā uzdevu visas savas nodarbības amerikāņu sabiedrībā un 1977. gadā ALA-s kongresā Čikāgā jau biju kongresa delegāts. Tur Valdim tāpat kā man bija jāaizstāvas no pārmetumiem, kas nāca no „pareizās stājas" latviešiem. Valdis, pats mājās nebūdams, savās mājās bija ielaidis rakstniekus no Latvijas un es Latvijā biju ciemojusies. Tā abi vienā kongresā kļuvām bez vainas vainīgie un iepazināmies. Kopš tā laika esam bijuši labi draugi, un kad Valdis cīnījās par Latviešu Studiju Centru Kalamazū, kļuvu par vienu no viņa cītīgākajiem balstītājiem.  Viņš bija tas, kurš mani vispirms pārliecināja, ka latviešiem svarīgākais ir izglītota, patriotiska jaunatne. Tagad liekas, ka tikai tādēļ arī man ir pašai savs students, kurš caur Vītolu fondu saņem stipendiju. Kad nomira mans vīrs Laimons, Valdis bija tas, kurš man palīdzēja saprast, ka dzīve ar to nebeidzas, un, ka mums vēl daudz kas ir jāizdara. Valdis Muižnieks ir Latvietis, ir Cilvēks un ir Draugs, kas jāraksta ar lielo burtu, un labāku pieminekli mēs Valdim nebūtu varējuši uzcelt kā mūža stipendiju fondā, kurš pastāvēs, kamēr pastāvēs viņa tik ļoti mīlētā Latvija.

Astrīda Jansone

 

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Contact us