Adas Salnas piemiņas stipendija

,,Kad pēdējais putns aizies 
Būs jālido pašiem…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.”     
                     /O. Vācietis/

Putni ir Dieva radījumi, viņi draudzējas ar vēju un pieskaras debesīm. Arī daži cilvēki ir kā putni – tie vienmēr lido un sapņos sev pielaiko pašus spēcīgākos spārnus. Un tad pienāk brīdis, kad arī viņi spēj pacelties tur, augšup. Un aizlidot. Ar putniem kopā. Debesīs...

Ada Salna pasaulē nākusi 1923. gada 5. maijā – pašā skaistākajā mēnesī, kad visa pasaule zied un debesīs vītero un čivina neskaitāmi putni, līksmodami par jaunas vasaras tuvošanos. Dievs Adai dāvāja ilgu mūžu šaisaulē – tika piedzīvots ne mazums priecīgu un laimīgu brīžu, taču netrūka arī sūru un grūtu dienu. Taču Ada Salna allaž paturēja prātā pašu svarīgāko patiesību – kad cilvēks pasniedz roku, lai palīdzētu citam, viņš pieskaras Dieva vaigam. Un tā viņa dzīvoja, cenzdamās palīdzēt tiem, kam tas visvairāk nepieciešams – arī mazam putna bērnam, kas ziemas spelgonī ir tepat, ārā aiz loga. Taču pagājušā gada februāris tālajā Amerikā, Mičiganas štatā, bija īpaši bargs, puteņains un bezgala auksts, un palīdzība spārnotajiem draugiem bija īpaši nepieciešama.

Tik auksta ziemas diena. Puteņo un salst, un snieg... Bet ārā aiz loga putni dzīvību cilvēkam lūdz – pabarot, kaut ar siltu skatu un mīļu domu sasildīt. Un cilvēks ceļas un iet, kaut ne viegli un vairs ne tik raiti tas sokas. Jo jādodas darīt darāmo – kaut arī spēka maz, kaut arī grūti.

Ada todien izgāja no savas mājas pie Three Rivers pabarot putnus un sniegā zaudēja samaņu. Taču tā diena bija īpaši salta... Un pēkšņi pārtrūka dzīvības pavediens, un sākās ceļš Mūžībā. Bet varbūt tieši tobrīd sākās lidojums, kad putnu spārnu švīkstoņa apkārt skanēja kā apburoša melodija, kad pasaule kļuva arvien mazāka un niecīgāka, kad mākoņi un Saule bija tik tuvu klāt... Todien Adas Salnas dvēsele devās šai nezināmajā tālumā kopā ar putniem, saviem uzticamajiem draugiem. Bet putniem ir spārni, cerību un sapņu simbols, putni debesīs dzīvo un ar Dievu itin bieži sarunājas. Un putni mēdz aizdot savus spārnus vieglākam un ātrākam lidojumam tiem, kas viņu svētību pelnījuši.

Par Adu Salnas kundzi zināms visai maz, taču viņas svētību un labo gribu palīdzēt saņēmis arī Vītolu fonds Latvijā. Kaut arī viņa pati ar fondu nekad nav sazinājusies, acīmredzot fonda mērķi ir bijuši tuvi viņas pārliecībai palīdzēt tiem, kam tas visvairāk nepieciešams, un tā Adas Salnas dzīves laikā, izrādās, tapis testamentārais novēlējums, kurā viņa pusi no saviem līdzekļiem atvēlējusi Latvijas jauniešu atbalstam augstākās izglītības iegūšanā. 2019. gada decembra beigās, pateicoties testamenta izpildītājam Imantam Minkam, Vītolu fonds saņēma Adas Salnas novēlējumu. Tas ir nozīmīgs atbalsts Latvijas izglītībai – Adas Salnas piemiņas stipendija dāvās iespēju ne vienam vien talantīgam jaunietim mācīties augstskolā.

Putni debesīs dzīvo, un viņu visgrūtākais darbs – lidot. To, izrādās, prot arī cilvēki. Ne visi. Tikai izredzētie un Dieva svētītie. Tie – ar spārniem...Tikai tie... Izsakām visdziļāko līdzjūtību piederīgajiem!

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Raksti mums