Arhīvs - Februāris 2018

FEBRUĀRIS - 2018 

JAUNĀS STIPENDIJAS

- "Karšu izdevniecības Jāņa sēta" stipendija.

SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” ir Baltijā lielākā karšu izdevniecība, kas nodarbojas ar karšu un izglītojošu iespieddarbu sagatavošanu un izdošanu, bet arvien nozīmīgāku vietu līdzās tradicionālajai kartogrāfijai ieņem uz ģeogrāfiskās informācijas sistēmu (ĢIS) pamata veidotu informācijas tehnoloģiju produktu un pakalpojumu izstrāde. Stipendiju vienam talantīgam studentam no 2018. gada 1. septembra līdz 2020. gada 29. februārim.

AKTUĀLI

- Pieteikšanās jaunajam stipendiju konkursam.

Visa mēneša garumā kandidāti iesniedza pieteikumus uz 2018./2019. mācību gada stipendijā. Konkurss noslēgsies 1. martā un tad sāksies aktīvs Vītolu fonda padomes darbs kandidātu izvērtēšanā. 

- "Kluso varoņu fonda" stipendija.

20. februārī viens no "Kluso varoņu fonda" dibinātājiem Pēteris Bolšaitis tikās ar vēstures maģistrantūras un doktorantūras kandidātiem. "Kluso varoņu fonda" stipendija tika piešķirta Andrejam Gusačenko. Viņa izstrādātais maģistra darbs saņēmis Latvijas Akadēmiskās organizācijas Zviedrijā apbalvojumu, un tas ir bijis pamudinājums studijām doktorantūrā. Stipendija palīdzēs pētīt vēstures arhīvus Vācijā, Francijā un Amerikā. 

SARĪKOJUMI

SARĪKOJUMI

06.02. Neretas novada uzņēmēju stipendijas pasniegšana Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā. 

09.02. Toms Siliņš prezentēja grāmatas "Lielo patiesību meklējumi" tulkojumu angļu valodā. 

14.02.2018. - Lekcija "Ko tev neiemāca skolas solā?" fonda stipendiātiem.

15.02. Draudzīgā aicinājuma fonds piešķir stipendijas centīgākajiem Cēsu novada vidusskolēniem. 

16.02. ES mājā notika godalgoto laureātu apbalvošanas ceremonija. Starp laureātiem ir mūsu stipendiāti Helmuts Medinieks, Otto Tabuns un Lāsma Katkovska. 

23.02. Vilis Vītols pasniedz E-klases stipendiju raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" uzvarētājam Gustavam Māziņam. 

TIKŠANĀS

29.01.-02.02. KPMG audits Vītolu fondā. Auditori Irēna Sarma, Kārlis Lapiņš un Ginta Kļava. 

01.-28.02. Fondā viesojās Astrīda Jansone, Rita Kaimiņa, Biruta Celma un Rodžers Smits. 

VEIKSMES STĀSTS

-Kā uzzināji par Vītolu fondu? 

Es absolvēju Špoģu vidusskolu, kur strādā apbrīnojami iedvesmojoši skolotāji, kuriem patiesi rūp viņu skolēnu panākumi dzīvē. Tādēļ vairāki skolotāji ik pa laikam atgādināja, ka man noteikti jāpiesakās stipendijai. Par fondu varēja uzzināt arī no draugiem vecākajās klasēs. Manuprāt, tas ir ļoti raksturīgi Latgales cilvēkiem – par visām iespējām pastāstīt savējiem. Kad tiku līdz 12. klasei, man bija pilnīgi skaidrs, ka jāpiesakās. Atceros, ka pieteikumā atbildu tikpat kā visiem kritērijiem: vidējā atzīme bija virs 9 ballēm, medaļas mācību priekšmetu valsts olimpiādēs un nācu no tolaik ne tās turīgākās daudzbērnu ģimenes. Pieteicos stipendijai, galvenokārt, lai palīdzētu vecākiem. Tas bija nepieklājīgi sen – 2005.gadā. Tolaik, taupīgi dzīvojot kojās un pašam gatavojot ēst, students varēja nedēļā iztikt ar 15 latiem, ietaupīto – vecākiem.

- Pastāsti par savām studiju gaitām. 

Sākumskolas klasēs es mācījos Ambeļu pamatskolā. Man bija brīnišķīga audzinātāja Ingrīda Skutele – skolotāja darba fanātiķe, novada patriote, var teikt – tautisko tradīciju sargātāja. Pateicoties viņas entuziasmam, es sāku ejot tautas dejas. Arī braukt uz matemātikas konkursiem. Skolotāja ļoti daudz darīja, lai es sadraudzētos ar saviem klasesbiedriem, un, pateicoties viņas pūlēm, mēs patiešām kādā brīdī kļuvām ļoti saliedēti. Pēc stundām gājām pavadīt viens otru līdz mājām. Es atceros šo laiku, kad uz skolu gāju cauri vecajam muižas parkam, ar īpašu siltumu.

Pēc tam es mācījos Špoģu vidusskolā. Man ļoti paveicās ar matemātikas skolotāju – manai eksakti spēcīgai klasei to mācīja Anna Koroševska. Viņa bija iedvesmojoša personība, sirsnīga, draudzīga. Viņa fanoja par matemātiku, mīlēja savu darbu, tādēļ darīja to ar īpašu rūpību. Reiz braucām uz valsts matemātikas olimpiādi uz Rīgu ar vilcienu, un visu ceļu skolotāja Koroševska man mācīja integrāļus. Es tobrīd gāju šķiet 9.klasē. Viņas skaidrojumi man palika prātā uz mūžu. It sevišķi padomi būt draudzīgākam, piedot nelabvēļiem, skatīties uz lietām vienkāršāk. Skolotāja ir jau aizsaulē, un es bieži nožēloju, ka neesmu viņai pietiekami bieži pateicis paldies. Varbūt tas skanēs muļķīgi, taču, manuprāt, mums trūkst kāda #PaldiesSkolotāj akcija.

Es biju no tiem bērniem, kas nevarēja vien sagaidīt, kad beidzot varēs sākt iet skolā. Tik ļoti, ka sāku sekot līdzi tam, ko skolā mācās māsa, kamēr pats vēl biju sagatavošanās grupiņā. Kad mani klasesbiedri 1.klasē cītīgi zīmēja ciparus, es jau mācēju reizrēķinu un vēlējos noskaidrot visu par kvadrātsakni. Pats īsti nesaprotu, kā maniem skolotājiem pietika pacietības ar mani strādāt. Rezultātā jau pamatskolā es biju izlēmis, ka studēšu matemātiku, jo tā man padevās un aizrāva. Tas bija viens no prātīgākajiem lēmumiem. Tobrīd īsti nebiju pārliecināts, kādu profesiju izvēlēties, taču studiju plāni bija skaidri.

Studijas bija īpašs laiks, jo man vienmēr patika mācīties. Mums bija lielisks matemātiķu kurss, joprojām ar daudziem kursabiedriem esam labi draugi. Man bija tas prieks un privilēģija mācīties augstāko matemātiku pie tādiem spīdošiem Latvijas Universitātes pasniedzējiem kā Agnis Andžāns, Halina Lapiņa, Jānis Mencis, Baiba Āboltiņa, Svetlana Asmuss un daudziem citiem. Viņu lekcijas patiešām bija bauda prātam. Mēs ļoti cītīgi piegājām mācībām, lauzām galvu pie uzdevumiem līdz vēlai naktij. Tā bija vienreizēja pieredze.

-Vai parelēli studijām strādāji?

Studiju laikā viens no sasniegumiem, ar kuru es ļoti lepojos, bija darbs Latvijas Universitātes Preses centrā. Mani aizrāva žurnālistika vēl skolas laikos – es allaž piedalījos skolas avīzes veidošanā, pat tiku pie laikraksta “Diena” balvas kā labākā pētnieciskā raksta autors skolas avīzē. Preses centrs deva iespēju intervēt daudzus cilvēkus, kurus es apbrīnoju. Piemēram, joprojām atceros, ar kādu satraukumu devos intervēt kvantu datoru pētnieku Andri Ambaini. Viņš jau tolaik bija vispasaules zīmols. Knapi varēju parunāt. Sarunas sākumā viņš pieminēja, ka ir no Daugavpils, daudz jokoja. Sarunas beigās es jau bravūrīgi koordinēju, kā viņam labāk pozēt universitātes žurnāla vākam.

Šajā darbā smieklīgais bija tas, ka vairāk varēja nopelnīt nevis ar rakstiem un intervijām, bet gan reklāmas plakātu iznēsāšanu pa fakultātēm. Vēl mums centrā bija joks par vienu politiķi, kurš brīžiem ļoti aktīvi spietoja pa studentu pasākumiem. Aprakstot to visu reportāžās, varēja labi piepelnīties.

Vēl no studijām spilgti atmiņā palicis gadījums vasaras brīvlaikā pēc 2.kursa. Es aizgāju uz laikraksta “Diena” redakciju un pateicu Nacionālo ziņu nodaļas vadītājai Mārai Miķelsonei, ka vēlos šeit strādāt. Viņa bija manāmi pārsteigta un jautāja, vai es mācētu katru dienu iedziļināties arvien jaunās peripetijās. Ne mirkli nešauboties teicu drošu jā. Kā pārbaudes tēmu man iedalīja tobrīd aktualizējušos problēmu, ka neapzinīgāki autovadītāji gribēja sauļoties, tikko izkāpuši no sava auto. Sākumā bija cilvēki, kas smīkņāja par šo kāpu izbraukāšanas sāgu, taču mēneša laikā tā kļuva par samērā apspriestu tēmu. Tad jau man uzticēja krietni sarežģītāku kāpu apbūves tēmu, vajadzēja iedziļināties likumdošanā. Šīs rakstu sērijas kontekstā kopā ar Raimondu Vējoni, kurš tobrīd bija vides ministrs, braucām kopt Pāvilostas pelēko kāpu, kas bija simbolisks atgādinājums betonētājiem par to, ka tas ir dabas liegums. Pēc tam manā pārziņā nonāca patērētāju tiesības.

- Kur tavs ceļš aizveda pēc studijām? 

Man īsti nav iestājies posms “pēc studijām”. Bakalauram matemātikā un dabaszinātnēs sekoja divu gadu mācības “Iespējamā misijā”, kas pēc manas pieredzes ir līdzvērtīgas augstskolai. Mūsu iesaukuma reklāmas kampaņas sauklis bija “Piešķir paātrinājumu savai karjerai”. To var redzēt pēc tā, ko mana iesaukuma misionāri šajos gados ir paveikuši. Igors Grigorjevs vada Ogres 1.vidusskolu, Gatis Narvaišs attīsta pasaulē atpazīstu Latvijas inovāciju izglītībā Edurio, Kārlis Kravis izauklēja Fizmix.lv, Mārtiņš Gulbis izveidoja veiksmīgu populārzinātisku uzņēmumu Laboratorium. Sandra Bukovska nodrošināja tehnoloģisko pusi Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē. Kad satiekamies kādā pasākumā vai misijas Veiksmes stāstu salidojumā, mums ir daudz lietu, par kurām vienkārši pasmaidīt.

Pateicoties misijai es sāku strādāt skolā. Man piedāvāja izvēli starp vairākām skolām: ģimnāziju, vidusskolu un Rīgas Mūzikas internātvidusskolu. Man īsti nebija šaubu, kur es vēlos strādāt – protams, pieteicos internātam, jo manā izpratnē tieši internātu skolēniem visvairāk vajag skolotājus, kuri aizrautīgi dara savu darbu un pamana katru bērnu. Šo skolu vadīja Maija Leipciga, kas ļoti mīlēja savu darbu un skolēnus. Skolai ir īpaša aura. Audzinātājam skolā jāuzkavējas līdz vēlam vakaram, tādēļ mēs kopā pildījām mājasdarbus, runājāmies par jauniešu mērķiem un problēmām, kopā svinējām skolēnu dzimšanas dienas.

Paralēli darbam skolā es ieguvu vidusskolas matemātikas skolotāja un pedagoģijas maģistra diplomus, abus sarkanus. Maģistra darbu man vadīja profesore Indra Odiņa. Viņai izdevās pulcēt ap sevi tādu cilvēku komandu, ka pat tādiem kritiskiem cilvēkiem kā man šīs studijas šķita vērtīgas. Manā kursā studēja arī Mārupes vidusskolas direktora vietniece Andžela Sokolova. Kādā brīdī viņa jautāja, cik liels patriots internātam es esmu. Lai gan man patika darbs internātā, Andželas piedāvājums veidot pašam savu vidusskolas programmu ar padziļinātu matemātikas apguvi bija noteicošais arguments – tas vienmēr bija mans sapnis, un to es negribēju laist garām. Tagad jau četrus gadus strādāju Mārupes vidusskolā par matemātikas un fizikas, iepriekš arī programmēšanas skolotāju. Vēl esmu audzinātājs brīnišķīgākajai pasaulē 9.a klasei, kuri sev savulaik izdomāja apzīmējumu #teamvorobjovs, par ko es joprojām nevaru rimties līksmot. Manuprāt, ar maniem skolēniem esam labākie draugi, kas mani dara laimīgu. Man ir uzticētas divas matemātikas virziena klases. Šogad skolu absolvēs 12.klases skolēni, kuri ir mācījušies pēc manis veidotās programmas. Vēl es mācu matemātiku komerczinību un hokeja klasēs, kas ir ļoti dažādi un tādēļ interesanti stāsti.

Pēc mana maģistra darba recenzentes, Liepājas Universitātes dekānes Ilzes Miķelsones iedrošinājuma pieteicos universitātes vakancei matemātisko priekšstatu veidošanas kursa vadīšanai un šajā mācību gadā esmu arī lektors. Man ļoti simpatizē Liepāja, patīk liepājnieki un studiju kursa mērķi, tādēļ sanāca apvienot patīkamo ar lietderīgo. Patlaban finišēju doktora darbu par pusaudžu matemātiskās kompetences veidošanos. 

- Ko tev nozīmēja stipendijas saņemšana? 

Pirmajā studiju gadā es saņēmu Rīgas Fondu biržas 10. gadadienas salidojuma stipendiju, kuru izveidoja Rīgas Fonda biržas pirmais prezidents, tagad NCH Capitals vadītājs Kārlis Cerbulis. Savulaik mācīju Kārļa meitai Annai ķīmiju. Tagad Anna studē Tartu Universitātē, ģenerē idejas savam doktora darbam eksotisko dzīvnieku anestēzijā. Savukārt ar Kārļa dēlu Krišjāni kādreiz satiekamies padiskutēt par atvasinājumiem un integrāļiem. Kādu dienu viņš būs spīdošs inženieris. Kārlis Cerbulis par šo jokojās, ka ar ziedojumu Vītolu fondam savulaik izdarījis precīzu investīciju, jo tagad bērniem ir labs skolotājs.

Fondu biržas stipendija gan bija vienreizēja akcija. Manam tā laika finanšu stāvoklim par lielu laimi viens no biržas salidojuma dalībniekiem, kādreiz arī tās prezidents un tagad “Clean R” īpašnieks Guntars Kokorevičs nolēma izveidot savu pastāvīgo stipendiju. Tobrīd viņam palika 32 gadi, viņš bija jaunākais Vītolu fonda mecenāts, tādēļ viņu izraudzījās par fonda Gada cilvēku, kuram jāsaka uzruna. Es biju viņa vienīgais stipendiāts, tādēļ fonda pasākumā mums abiem tika daudz uzmanības. 

Strādājot “Dienā”, es uzrakstīju par Guntaru rakstu rubrikai “Personība” par mecenātisma kultūru Latvijā. Viņš tolaik vadīja siltumapgādes uzņēmumu “Dalkia Latvia”. Nācu viņu intervēt smalkā Vecrīgas ofisā ar stiklotām sienām.

Laikrakstu “Diena” pārdeva zviedru īpašnieki Bonnier AB. Pētniecības nodaļa, kurā es strādāju, jaunajiem īpašniekiem šķita pārāk dārgs un nevajadzīgs prieks. Es satikos ar Guntaru un jautāju, vai ir vērts mēģināt sevi citās nodaļās, par ko pats biju visai skeptisks. Viņš man ieteica apsvērt savu otru bērnības sapņu profesiju – kļūt par skolotāju. No sākuma es nodomāju, ka tas nav nopietni, taču visādam gadījumam iesniedzu pieteikumu “Iespējamās misijas” otrajam iesaukumam. Kad manā dzimšanas dienā misijas direktore Zane Oliņa zvanīja man apstiprināt, ka esmu uzņemts misijā, Guntars bija pirmais, kuram par to pavēstīju. Tagad skolā strādāju jau deviņus gadus, un varu viennozīmīgi apgalvot – šis Guntara padoms bija labākais padoms manā mūžā. Esmu absolūti laimīgs, ka man ir darbs, kuru es īsti nevaru saukt par darbu – tā ir mana aizraušanās, hobijs, dzīvesveids, patiesībā pat vajadzība. Tagad nevaru iedomāties dzīvi bez skolas.

Kad Guntaram bija jau divi stipendiāti, viņš mūs abus uzaicināja vakariņās uz Vincentu. Es kā 2.kursa students, kurš visu ziemu konsekventi staigāja vienā pelēcīgā džemperī, biju diezgan pārsteigts. It kā jau ar to pašu nebūtu gana, taču tad pie mūsu galdiņa atnāca Mārtiņš Rītiņš, uzrunāja Guntaru vārdā un viņi papļāpāja kā veci draugi. Es biju šokā – Guntars ir slavenība, un es par to nezināju. Tajā reizē es aizmirsu Vincenta priekštelpā lietussargu, taču es tolaik nekad nesaņemtos tur aiziet un par to pajautāt. Ironiskā kārtā “Iespējamās misijas” birojs vēl pavisam nesen atradās netālu no Vincenta – kad gāju kādās darīšanās uz biroju, ikreiz atcerējos par to, kā man bija bail ieiet tajā restorānā, jo man šķieta, ka neviens neticētu, ka es varēju dienu iepriekš te vakariņot.

Par spīti ļoti aizņemtajam darba grafikam, Guntars allaž atrod laiku satikties ar saviem kādreizējiem un esošajiem stipendiātiem, kuru tagad jau ir prāvs pulciņš. Nupat visi tikāmies labdarības koncertā “Mūzika & Dzīvība. Vienoti par iespēju!” Tā mērķis bija palīdzēt savākt naudu onkoloģijas pacientiem.

- Kas , tavuprāt, ir labdarība? 

Šajā vārdā jau viss ir izteikts – dari kaut ko labu, neko par to nesagaidot pretī. Strādājot Mārupes vidusskolā, kur ir augstākās algas Latvijā, es varu atļauties labdarībai tērēt vairākus simtus eiro mēnesī. Skolas laikos varēju noziedot dažus latus no pusdienu naudas, lai izdotu klases avīzi. Varbūt mainās mērogs, taču gandarījums un gatavība atteikties no kaut kādiem labumiem sev ir tāda pati.

- Kādi ir tavi nākotnes plāni? 

Man ir viens draugs, kurš ar zināmu periodiskumu atgādina, ka man noteikti jākļūst par skolas direktoru vai vismaz izglītības ministru. Es katru reizi lādējos par to. Kur rodas šādi stereotipi? Esmu laimīgs, darot savu darbu, un ļoti ceru, ka būšu skolotājs arī pēc pieciem un daudz vairāk gadiem. Es arī ceru, ka mans darba prieks iedvesmos labākos absolventus kļūt par skolotājiem, jo patlaban Latvijā tā joprojām ir paveikšanās – tikt pie laba skolotāja. Tā tam nevajadzētu būt.

- Ko tu vēlētos pateikt jauniešiem, kuri tikai ir sava ceļa sākumā un domā par pieteikšanos stipendijai? 

Noteikti piesakieties! Vītolu fonds ir palīdzējis tūkstošiem Latvijas jauniešu izstudēt, un kādēļ gan viens no nākošajiem nevarētu būt Tu? Studējiet cītīgi, veltiet tam visu brīvo laiku. Esiet sapņotāji – izvirziet ambiciozus mērķus, ticiet saviem spēkiem, runājiet ar cilvēkiem, kuri jūs atbalsta un saskata jūsu idejās potenciālu. Un esiet darītāji, tie mums tik ļoti trūkst. 

Vītolu fonds dara svētīgu darbu, jo pat vēl svarīgāk par finansiālu atbalstu jauniem, talantīgiem, ne tik nodrošinātiem jauniešiem, fonda komanda ļauj jauniešiem noticēt saviem spēkiem. Tas ir tik būtiski. Piemēram, Vītolu fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe ir izskatījusi tūkstošiem jauniešu pieteikumu, aprunājas ar katru stipendiātu, katram zina, ko pateikt, un gadus vēlāk nekļūdīgi atceras vārdus. Mans vēlējums būtu ar savu nesavtīgo darbu uzrunāt arvien vairāk labu, devīgu cilvēku, lai vēl vairāk Latvijas jauniešiem varēti piepildīt sapni par augstāko izglītību.
Ar cieņu 
Aleksandrs Vorobjovs

STATISTIKA

Janvārī veicām aptauju par stipendiātu ikdienas tēriņiem. Statistika veikta izmantojot stipendiātu aizpildītās aptaujas 2018. gada janvārī. Respondentu skaits - 648.

SVEICAM!

ZIEDOJUMI FEBRUĀRĪ

Februārī ziedojuši:  ERGO, Māris Slokenbergs, Inese Auziņa-Smita un Rodžers Smits, Kārlis Ķirsis, Inta un Edgars Bāri, Dana un Juris Lazdiņi, Juris Petričeks, Biruta Celma, Māris Plūme. 

Draugu stipendijai ziedojuši: Elva Eglīte*, Rita Kaimiņa, Andris Dārziņš, Astrīda Jansone, Mārcis Pauls, Raimonds Ritums*, Ināra Krūmiņa. 

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Contact us