Ziedotāji ziedo grāmatas

Pirms 75 gadiem 28. janvārī Latvijā pirmo reizi izskanēja Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājums ziedot grāmatas lauku bibliotēkām un skolām: ‘‘Savu dziņu pēc gaismas, pēc gara un prāta izkopšanas lauki rāda un arī pierāda darbos. Iesim viņiem talkā! Kaut tālu projām dzīvodami, atminēsim savu pagastu, savu tēvu pagastu, kaut domās atgriezīsimies uz savu veco skolu...” Kopš tā laika ikvienam, kuram nav vienaldzīga mūsu tautas izglītība un gara gaisma, zināms nosaukums ‘‘Draudzīgais aicinājums.” Tā ir nacionāla ideja, un nez vai ir vēl kāda tauta, kas var lepoties ar ko līdzīgu. Kopš 1994.gada, kad šī tradīcija tika atjaunota, neskaitāmi cilvēki ir atcerējušies savu pirmo skolu, savu pagastu, dāvinot gan grāmatas, gan mākslas priekšmetus, gan ziedojot līdzekļus dažādiem fondiem.

Ne tikai pati pirmā un viedākā – Bībele–, bet jebkura grāmata allaž ir bijusi gara gaismas simbols, jo ‘‘pirmais bija vārds’’. Vai skalu gaismā izburtots, vai slepus, no naidnieka acīm slēpjot, izlasīts, vai lepni un skaļi visai tautai teikts, latviešiem tas, grāmatā ierakstīts, allaž bijis svēts, neaizskarams un saudzējams, jo tautai, kuru tik vēlu ir sasniegusi iespēja iepazīties ar drukāto vārdu, katrs no tiem ir divtik vērtīgs.

Grāmata – pati vērtīgākā dāvana, kuru atverot  acīm un sirdij paveras vēl neredzētas pasaules, vēl neizzinātas lietas, pirmo reizi izprastas jūtas un jaunas domas.

Arī Vītolu fonda stipendiāti ik gadus saņem grāmatas, ko dāvinājusi apvienība ‘‘Timermanis un Vējiņš”’. 2007.gadā katrs saņēma savā īpašumā bezgala vērtīgo un katram latvietim nepieciešamo grāmatu ‘‘Latvija – Likteņa gaitās 1918 – 1991”.

2008.gadā Jānis Vējiņš dāvināja vidzemnieces, savas Tēvzemes īstenas patriotes Agras Dages grāmatu “Kā kadiķītis spīvs”. Šogad viņš fonda stipendiātus iepriecinās ar kopotu rakstu grāmatu ‘‘Kapteiņa gars”, kurā ir jau iepriekš publicēti Rīgas radio žurnālista Ata Skalberga raksti. Daudzi no tiem atspoguļo arī patlaban mūsu valstij aktuālas problēmas, un Vējiņa kungs cer, ka lasītais rosinās ikvienu aktīvi iesaistīties Latvijas nākotnes veidošanā, jo ‘‘... visiem tiem ir viens mērķis – veidot labāku Latviju.”

Kopš Latvija atguvusi neatkarību, Vējiņu ģimene ir sniegusi lielu un daudzveidīgu atbalstu Latvijai, iesaistot šajā darbā arī daudzus citus Austrālijas latviešus. Protams, Vējiņu ģimenes Vītolu fondam dāvāta stipendija ir nenovērtējams devums Latvijas izaugsmei un nākotnei, taču izdotās un dāvātās grāmatas ne tikai stipendiātiem, bet arī Latvijas skolām, bibliotēkām, militārajiem spēkiem un vēl daudziem citiem lasītājiem vēlreiz apliecina, ka vēlmei dot, izglītot, iepriecināt nav robežu.

2008. gadā Vējiņu un Timermaņu ģimenes iesākto tradīciju sadarbībā ar  izdevniecību  ‘‘Nordik”  turpina Paulis Dzintars, kurš 1951. gadā izceļojis uz Ameriku un līdz 70 gadu vecumam praktizēja kā ārsts. Aizejot pensijā, Paulis daudz raksta, lai dzīvē piedzīvotais paliktu ne tikai pašam, bet lai to varētu izlasīt bērni, mazbērni, studenti. Pauļa Dzintara grāmatu ‘‘Prērijas ārsts”, kurā apkopotas atmiņas par ārsta praksi, saņems piecdesmit Vītolu fonda stipendiāti – topošie ārsti.  Grāmatas autors saka: ‘‘Pats no savas un vecāku dzīves esmu mācījies, cik svarīga ir izglītība. Ir daudzi apdāvināti, centīgi jaunieši, kuri vēlas iegūt augstāko izglītību. Zinu, ka mana dāvana palīdzēs tikai nedaudziem, bet labāk ir iededzināt mazu svecīti nekā sēdēt tumsā. Ja ikviens tik zemē sētu...”

Gluži tāda pati vēlme sniegt Latvijas sabiedrībai pašu vērtīgāko– zināšanas un dvēseles izglītošanu – vadīja arī Vili Miķelsonu no Kalamazū, kad viņš izlēma Lielvārdē radīt vēl līdz šim neredzētu bagātību krātuvi– Trimdas literatūras grāmatu klēti, kur patlaban atrodas lielākais trimdā izdoto grāmatu krājums. Pirmoreiz grāmatu krātuvei ir šāds nosaukums, bet latviešiem jau izsenis visvērtīgākais glabājies klētī, un kāpēc šoreiz lai tās nebūtu grāmatas? Vili Miķelsonu savulaik dzīves ceļš aizveda no dzimtās Lauberes uz Kalamazū, kur viņš bija Latviešu preses biedrības ilggadīgs priekšsēdis, aktīvi darbojies Daugavas Vanagu organizācijā, Kalamazū Latviešu Biedrībā un vairākās citās latviešu organizācijās, bet nekad nepārstāja domāt, kādu palīdzību varētu sniegt savai Tēvzemei. Pēdējos gados uz Latviju pēc viņa ierosmes nosūtīts vairāk kā 45 000 trimdā izdotu latviešu grāmatu, no kurām izveidotas grāmatu klētis Lauberē, Kraukļos, Lielvārdē un citur. Par savu sabiedrisko darbu viņš saņēmis vairākus apbalvojumus, pateicības un goda rakstus, kā arī Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīmi.

‘‘Draudzīgā aicinājuma” ideja šodien ir pazīstama visā Latvijā, un ne viens vien sabiedrībā pazīstams cilvēks atkal dodas uz savu pirmo skolu–mazā Latvijas pagasta nostūrī, ciematā vai pilsētā–, lai dāvātu bērniem grāmatas. Ceļu uz savējo– Valmieras Pārgaujas ģimnāziju – ik gadus mēro arī tās absolvents, bijušais Vītolu fonda stipendiāts Edvīns Danovskis. Mācīdamies vidusskolā, viņš aktīvi iesaistījies ‘‘Draudzīgā aicinājuma’’ tradīcijā, un arī tagad ir pārliecināts, ka ‘‘sekmīgas mācības skolā un studijas augstskolā ir iespējamas tikai tad, ja pa rokai ir grāmata, kurā vari ieskatīties un atrast vajadzīgo. Priecājos, ja kāds guvis vērtīgu atziņu, iedvesmu vai jaunas zināšanas arī no grāmatas, kuras nonākšanā bibliotēkā pats esmu tieši vai netieši piedalījies.” Edvīnu, gluži tāpat kā Jāni Vējiņu, Pauli Dzintaru, Vili Miķelsonu un daudzus, daudzus citus, vada vēlme izjust dāvināšanas prieku un apziņa, ka dāvātās grāmatas daudziem, kuri vēl atrodas sava ceļa sākumā, palīdzēs atvērt durvis uz gudrības karaļvalsti:

‘‘Lieli vēji ies pār kalnu,

Vedīs tevi pasaulē

Lasīsi tu debess zvaigznēs,

Liels ja būsi dvēselē.’’

                     (K. Skalbe)

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Darba laiks: 8.00-16.00

Raksti mums