Atvadoties no Māras Saulītes

 

Māra Saulīte ar stipendiātēm

“Katrs cilvēks ir dzimis debesīm, bet  tikai tāds tajās nonāk, kas uzņem sevī Debesis, dzīvojot uz Zemes.  (Svēdenborgs)

20. februāra rītā saules stari nelabprāt pašķīra biezos sniega vālus virs Latvijas tumšzaļo egļu galotnēm, lai izstāstītu skumju vēsti par  mācītājas Māras Saulītes, gaiša, labestīga un sirdsskaidra cilvēka, došanos tālajā Aizsaules ceļā. Kaut arī zinām, ka tuvi cilvēki neaiziet, viņi tikai pārstāj būt līdzās, ir tādi zaudējumu, pie kuriem nekad nebūs iespējams pierast.

Māras Saulītes mūžs bija dzīvošana saules pusē, kalpošana  un nepārtraukta ziedēšana. Arī viņas trauksmainā sirds apstājās ziedēšanas laikā. Latvijā, viņas mīļajā Tēvzemē, plaukst leduspuķes logu rūtīs un koki, baltas sarmas vai sniega klāti, bet tālajā mītnes zemē Austrālijā – viss, kas vien atrod spēku raisīt ziedus.

Vecāki savulaik meitai deva latvisku, skanīgu, stipru un svētu vārdu – Māra, bet dzīvesbiedrs Aivars Saulītis- uzvārdu, kas visprecīzāk raksturo viņas dzīves filozofiju un galveno uzdevumu- sasildīt, apgaismot, mierināt ne tikai sev tuvos, bet ikkatru, kas nokļūst viņas staru lokā.

Par Vītolu fonda draugiem Māra un Aivars Saulīši kļuva 2004. gada vasarā, un kopš tā laika ir paveikts liels darbs Latvijas jauniešu izglītošanā. Māra un viņas dzīvesbiedrs Aivars Saulītis, DV Melburnas nodaļas valdes priekšsēdis,  allaž augstu vērtējuši izglītības un garagaismas lomu gan atsevišķa cilvēka, gan visas tautas dzīvē, tāpēc Māras lēmums pagājušā gada jūlijā dibināt viņas mātes Bertas Elīzas Pilskalnes (dzim. Bērziņas) piemiņas stipendiju, kas tiktu novēlēta kādam Rūjienas novada jaunietim, bija kārtējais apliecinājums pārliecībai par savas Tēvzemes jauniešu spēku un varēšanu.

Kas zina, vai Māra tobrīd jau zināja par postošo slimību, bet līdzcilvēki, kā allaž, tika pasaudzēti- no viņas staroja tik ierastais miers un  labestība. Kad atvadoties, kā ierasts, viņa deva savu mācītājas un Dieva svētību fondam un tā darbiem, viņas smaids bija tikpat silts kā allaž un prieks par paveikto tik īsts un neviltots. Iespējams, Māra noprata, ka viņas un mīļas māmulītes ceļi drīz plūdīs vienuviet, bet drīzāk šķiet, ka viņa vienkārši bija laimīga- kā tās savā mūžā neskaitāmās reizes, kad bija izdevība palīdzēt cilvēkiem.

To Māra Saulīte darījusi visu mūžu - atbalstījusi, stiprinājusi, ar Dieva vārdu svētījusi, bijusi klāt tautiešu vissvarīgākajos brīžos- gan kristībās, gan kāzās, gan dzīves visgrūtākajos brīžos. Ik gadu Māra apciemoja Tēvzemi, un tik daudzas latviešu dvēseles, pateicoties Māras rūpēm,  atrada ceļu uz Mājām.

Dievs Māru Saulīti bija bagātīgi apdāvinājis – Viņš ļāva būt sev tik tuvu, cik vien šīszemes cilvēkam iespējams, un sniedza iespēju saņemt tik ļoti daudz mīlestības visa mūža garumā, ļaujot to vadīt kopā ar bezgala uzticamu un mīlošu cilvēku- dzīvesbiedru Aivaru Saulīti.

Mums ikvienam tik ļoti ir blakus vajadzīgi šie cilvēki - sirdsgudrie, labestīgie, saulei līdzīgie. Arī Dievam. Tāpēc bieži viņš paņem tos – pašus labākos, jo ir teikts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl...” (1.Kor.2:9)

Bet, pateicoties Māras Saulītes nodzīvotajam mūžam, turpināsies cilvēku ticība labajam. Lai dvēselīte iegūst mieru, bet mūžības ceļā līdzi dodas mūsu mīlestība un pateicība...