Atvadu vārdi Ariadnei Dzintarei

,,Es aizeju un tomēr palieku –   
                                    Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā,                                              
  Gan šalcošā vējā – es esmu pie jums.”
                               (Ā. Elksne) 

Tas bija 22. janvāris, kad debess aizturēja elpu un atvēra savus vārtus, lai uzņemtu savā daudzmiljonu zvaigžņu pulkā vēl vienu- vēl vienu dvēseli, kas devusies tālajos, nezināmajos Mūžības ceļos, zvaigžņu ceļos, jo tālajā Rapidsitijā Dienviddakotas Melno kalnu pakājē 95 gadu vecumā uz mūžu no šīs zemes atvadījās Ariadne Dagmāra Dzintare ( dzim. Orleāne).

Ariadne Dzintare dzimusi Jāņa un Zojas Orleānu ģimenē 1920. gada 2. decembrī  Tjumeņas pilsētā, Sibīrijā. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā, apmetās uz dzīvi Sarkandaugavā, tad- lauku mājās Vildogas pagasta ,,Rožkalnos”. Tur tika pavadīta bērnība un uzsāktas skolas gaitas. 1932. gadā ģimene atgriezās Rīgā, kur Ariadne pabeidza Rīgas pilsētas 8. pamatskolu, pēc tam2. Rīgas pilsētas ģimnāziju. Otrā pasaules kara laikā viņa strādāja par sekretāri un 1943. gadā sastapa savu nākošo dzīvesbiedru, otrā kursa medicīnas studentu, tobrīd leģionāru Pauli Dzintaru. Liktenis abus jauniešus aizveda svešumā, tāpēc abi  salaulājās Sofienvaldē, Rietumprūsijā, 1944. gada Ziemassvētkos.

Otrajam pasaules karam beidzoties, Ariadne un Paulis Dzintari neatgriezās okupētajā Latvijā, bet atrada pajumti Ziemeļvācijā, pārvietoto personu (DP) nometnēs.1951. gadā Īstportas Menas baptistu baznīca sagādāja Dzintaru ģimenei izceļošanas atļauju uz Menas pavalsti ASV, kur Dr. med. Paulis Dzintars atrada darbu tuberkulozes sanatorijā.1954. gadā ģimene kopā ar astoņgadīgo dēliņu Valdi pārcēlās uz Dienviddakotu un vispirms apmetas Sūfolsā, tad Filipā, pēc tam Fēsā un beidzot Rapidsitijā. Pauļa un Ariadnes Dzintaru ģimenē izaudzināti četri dēli, no kuriem divi- Egons un Valdis- arī ir ārsti.

Ariadne bija ļoti uzņēmīga, dzīvesgudra un inteliģenta. Viņai bija plašs  interešu loks un bagāta izdoma, kura izpaudās dažādās jomās- Ariadnei padevās galdniecība, dārzniecība, viņa prata labi aust, izšūt, pieprata arī citus rokdarbus. Ariadnes Dzintares mūžā ir bijis gana daudz grūtību, bet vēl vairāk prieka, laimes, mīlestības un gandarījuma par paveikto. Un padarīts ir daudz: izaudzināti un izskoloti pašas bērni, dāvāta mīlestība vienpadsmit mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem.  Savus pienākumus Ariadne Dzintare vienmēr veica no sirds - ar īpašu pienākuma apziņu un atdevi. Viņa aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē: bija Luterāņu draudzes locekle, darbojās medicīnas palīggrupā, ,,Kosmopolos” un citos pašdarbības pulciņos. Ariadne un Paulis savās mājās allaž gaidīja tuvus draugus un mīlēja interesantu ļaužu sabiedrību, tāpēc daudziem viņa bija tuvs un mīļš cilvēks un no līdzcilvēkiem bija iemantojusi nedalītu cieņu un mīlestību. Ariadnes Dzintares dzīves lielākās vērtības – gods, tikums, sirdsapziņa un pienākums.

Par savu pienākumu Ariadne un Paulis Dzintari  uzskatīja arī palīdzību savai Tēvzemei, dāvājot iespēju Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību- ik gadu kāds Madonas ģimnāzijas absolvents studējis, pateicoties  Pauļa un Ariadnes Dzintaru piešķirtajai stipendijai, kuru viņi ir uzticējuši pārvaldīt Vītolu fondam.

Pirms trim gadiem Šosauli atstāja  Paulis Dzintars, nu  Mūžības vārti vērušies arī Ariadnei Dzintarei. Viņas dvēsele devusies tālā ceļā, un debesīs spoži iemirdzējusies vēl viena zvaigzne, kura staro un nedziest, un nepazūd Visumā, bet, cieši savienojusies ar otru, dara gaišākas ne tikai nakts debesis, bet arī tuvo un mīļo cilvēku ceļu, mierinot un apsolot: ,,Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām…” (A.de Sent Ekziperī)

Dziļā cieņā un pateicībā noliecam galvas  garā, skaisti un krietni nodzīvotā mūža priekšā. Lai gaišs ceļš Mūžībā…

Vītolu Fonds