Atvadu vārdi ziedotājai Birutai Abuls

“Es jau neesmu Jūs atstājusi,

tikai izgājusi kādu soli pa priekšu..

Biruta Abuls (28.07.1929-11.01.2021.)

Gada sākumā sniega pārslas pārlaidās pār Tēvzemi un sedza to baltā, jo baltā seģenē. It kā censtos ikvienu apvīt mierā, klusumā, lai pasaules pelēcība nestieptos līdz dvēseles siltumam. Bet tur, tālumā, kur ziemas nepazīst, ir dzirdama gulbju dziesma, kas smeldzīgi atbalsojas un vēsta par satikšanos jau citā saulē..

Pirms diviem gadiem Vītolu fondu sasniedza ziņa par ziedotāja Dzintara Abula aiziešanu Mūžībā, nu tās vārti vērušies arī labestīgai, sirsnīgai un uzticamai fonda atbalstītājai Birutai Abulai.

Biruta Abuls dzimusi 1929. gada 28. jūlijā, Rīgā. Starp violetiem ceriņu krūmiem aizritēja agrās bērnības gadi. Jau tad vecāki priecājās par mazās Birutas uzdrīkstēšanos, uzņēmību un bagātās valodas spējām. Vecāki bija mīloši – tēva dzimtā puse bija Rucava, kur Baltijas jūras devītais vilnis vēl tagad starp brūnganajām jūras zālēm un gludajiem oļiem izmet dzintara krelles. Tur Biruta ar radu bērniem ganīja vistas, slauca govis un ēda saulē kaltētas mencas ar skābu krējumu un balto sviestu.

Šo bērnības idilli pārtrauca pie apvāršņa redzamā, sarkanās liesmās degošā Liepāja. 1944. gada oktobrī kravas mašīnā, iespiesti starp ceļa somām un drēbju maisiem, tēva gādībā un mātes izmisušajā paļāvībā, tika atstāta klusā Rucava.

Pēc pārdzīvotajām briesmām cauri izbumbotajai Berlīnei, ģimene nonāca Augsburgā, kur apmetās Displaced People nometnē. 1949. gadā Biruta pabeidza Ausekļa ģimnāziju, bet ceļš uz mājām vēl joprojām bija slēgts. Tika pieņemts smags lēmums doties prom no Eiropas uz visu iespēju zemi – Ameriku.

Svešajā zemē Biruta uzsāka savu patstāvības ceļu, pavisam viena un atšķirta no vecākiem. Sešus mēnešus viņa strādāja kā palīdze bagātās ģimenēs. Vēlāk atrada darbu laboratorijā, kas iesēja pirmo sēklu Birutas interesei par ķīmiju. 1955. gadā ar izcilām sekmēm un grādu ķīmijā, tika absolvēta meiteņu koledža Milvoki pilsētā. Te tika iepazīti daudzi sirsnīgi amerikāņu un latviešu draugi.

Lai arī Biruta veiksmīgi iedzīvojās apkārtējās sabiedrības ikdienā, ilgas pēc mājām bija nebeidzamas. Tās spēja remdēt liktenīgā tikšanās ar Dzintaru Abulu. Uzplauka mīlestība, un tika noslēgta derība uz mūžu. Abi bija Latvijas patrioti, un par tādiem tika audzināti arī bērni – ģimenē runāja tikai latviešu valodā, lasīja grāmatas latviski, dziedāja latviešu dziesmas. Bērni apmeklēja gan nometnes Garezerā, gan vasaras skolas nodarbības, ļoti labi prata latviešu valodu. Gan Dzintaram, gan Birutai bija līdzīgi sapņi par stabilu ģimenes dzīvi, darbu un pienākumiem, kas dod piepildījumu ikdienas gaitām.

Lai arī Dzintara Abula darbs nodrošināja ģimenei ērtus sadzīves apstākļus, taču tas nozīmēja arī nepārtrauktas dzīvesvietas pārmaiņas – tad Deitonā, Ohaio, Atlantā, vēlāk Teksasā. Tad Dzintars un Biruta nolēma pārcelties tuvāk bērnu ģimenēm uz Amerikas vidieni, uz Mičiganas pavalsti. Tur Dzintars atrada laiku savam iemīļotajam sporta veidam – golfam, bet Biruta, kā allaž aktīvi un no visas sirds, darbojās sabiedriskajā jomā, atzīstot, ka visa mūža garumā ļoti daudz no iecerētā nebūtu bijis iespējams īstenot, ja nebūtu bijis Dzintara atbalsta un ieinteresētības. Ar atbildību par tūkstošiem meiteņu, Biruta Abuls vadīja Vidus Ohaio novada amerikāņu gaidu organizāciju. Guvusi pieredzi amerikāņu sabiedriskajā darbā, Biruta nolēma iegūtās prasmes izmantot arī darbojoties latviskā vidē – iesaistījās Amerikas Latviešu Apvienības valdē, vadot ALA Kultūras biroju. Tad sekoja darbs Latviešu Fondā.

Biruta par sevi teikusi: “Esmu nemiera pilna.” Nemiers sirdī un ilgas pēc dzimtenes mudināja Abulu ģimeni apciemot Latviju jau 1990. gadā. Tika apmīļots reiz atstātais Rucavas miestiņš, baltās kāpas Nidas un Papes jūrmalā un iepazīta Dzintara bērnības puse – Trikāta.

Latvijā Biruta veikusi vērienīgus darbus. Viņas tālredzība, entuziasms un uzņēmība iedvesmoja ikvienu. Profesora Pauļa Lazdas vadībā tika lemts par Okupācijas muzeja izveidi, tur Biruta ar visiem spēkiem iesaistījās Muzeja padomē. Darbinieku pašaizliedzīgais darbs jau neilgi pēc dibināšanas ierindoja muzeju nozīmīgāko Rīgas apskates objektu sarakstā. Tad Biruta saņēma aicinājumu piedalīties Mutvārdu vēstures asociācijas intervijās, ko veica Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta darbinieki. Vairākas vasaras tika pavadītas, piedaloties ekspedīcijās kopā ar mutvārdu pētniekiem Latvijas dažādos novados. Šī pieredze Birutai radīja dziļāku interesi par vēsturisku notikumu dokumentēšanu, tostarp latviešu baznīcu vēsturi, un grāmatu publicēšanu.

Kad pirms vairākiem gadiem īpašums Trikātā tika pārdots, Dzintars izlēma visu savu ienākuma daļu ziedot Abulu ģimenes stipendijām, jo abi ar Birutu uzskatīja, ka mantotā sentēvu zeme un viss, ko tā devusi, pieder Latvijai. Toreiz ziedotāji rakstīja: “Esam pārliecināti, ka Latvijas nākotne ir izglītotu latviešu jauniešu rokās. Esam pateicīgi vismaz nedaudziem atvieglot rūpes un dot iespēju sasniegt iecerēto mērķi. Jaunieši, kurus esam iepazinuši, attaisno mūsu cerības.” Ciemojoties Latvijā, Biruta un Dzintars allaž aicināja savus stipendiātus uz tikšanos. Tādos brīžos strāvoja prieks un tika notrausta ne viena vien asara, kad stipendiāti stāstīja savus dzīvesstāstus.

Atvadoties no savas ziedotājas Birutas Abulas medicīnas students Kalvis Kaļva raksta: “Ir sajūta, ka tik nesen mēs atvadījāmies no Dzintara un tagad arī ir jāsaka atvadu vārdi Abulas kundzei. Diemžēl, viens no maniem sapņiem šodien izgaist – satikt tos cilvēkus, kuri ir vēlējušies mani materiāli atbalstīt, vēlējuši man izdošanos un domājuši par mani un manu sniegumu ceļā uz saviem mērķiem 4 gadu garumā. Birutas kundze man vienmēr paliks atmiņā ar uzmundrinošajiem un sejā smaidu izraisošajiem vārdiem, kurus viņa man sūtīja ar sociālo tīklu starpniecību dažādu gadskārtu svētku laikā. Paldies, ka palīdzējāt ļoti daudziem jauniešiem kļūt par spēcīgām personībām!”

Izskolotā stipendiāte Estere Viļuma raksta: “Es nāku no daudzbērnu ģimenes, šobrīd arī manā ģimenē aug divi dēli. Tikai, kļūstot par vecākiem, mēs spējam apzināties, ko tas nozīmē – daudz laimes un mīlestības, tomēr tajā pašā laikā arī pašatdeves, ziedošanās un daudz, daudz darba… Jūsu vecāki ieguldīja savos bērnos un mazbērnos ļoti daudz, tādēļ ceru, ka tas jūs palīdz pārdzīvot šo grūto brīdi.”

Laiks pēc Dzintara aiziešanas Birutai bija ļoti smags.. Un tieši tas šķiet vissāpīgāk un netaisnāk – dzīve rit savu gaitu, taču kāda cilvēka mūža gājums ir stājies Un nekad, nekad vairs nebūs tāpat... Mūža nogalē Birutas sirdi priecēja bērni un mazbērni – abu lielākais lepnums un vērtība. Kuplā ģimene bija Birutas lielākais spēks turpināt celties un darboties – viņa bija jau pabeigusi darbu pie grāmatas par Kalamazū baznīcas vēsturi un tālākos plānos bija Abulu dzimtas stāsta aprakstīšana. Smejoties viņa rakstīja: “Tā, lai neiesūnotu.”

Pēdējo vēstuli Vītolu fonds no Birutas Abuls saņēma 19. decembrī, kurā viņa rakstīja: “Paldies par kārtējām ziņām. Tik jauki redzēt, ka Vītolu fonds aug un zaļo! Arvien lielāks pulciņš jauniešu var nopietni plānot savu nākotni. Ļoti priecājos par mūsu stipendiātiem. Ar visiem sarakstos, un daži ir kļuvuši man draugi uz mūžu. Daži ir fantastiski rakstītāji, un es tik daudz no viņiem mācos! Par jauno pasauli, par viņu cerībām un iespējām un Latvijas nākotni vispār.. Protams, visai manai dzīvei cauri vijas Dzintara trūkums. Nezinu, vai kādreiz pieradīšu dzīvot bez viņa. Vēl aizvien jūtu viņu tepat ap stūri.”

2021. gada 11. janvārī Biruta Abuls devās mūžībā. Plecu pie pleca, kopā ar savu mīļo Dzintaru, kurš jau tepat, ap stūri, bija klātesošs un pacietīgi klusējot gaidīja, kad Biruta pabeigs savus iecerētos darbus, samīļos savus tuvos un dosies tālāk kopā Mūžībā. Bet mēs, ikkatrs, kam kaut brīdi bija lemts būt blakus šiem abiem dāsnajiem, sirdsgudrajiem un bezgala labestīgajiem cilvēkiem, skaļi, pavisam klusu vai kaut tikai domās, varam teikt pašus mīļākos vārdus un pieminēt viņu dzīves ražīgumu. Izsakām visdziļāko līdzjūtību bērniem Diānai, Pēterim, Miķelim, mazbērniem un visiem, kuriem Biruta Abuls pietrūks!