Atvadu vārdi Īrai Bolšaitis

Īra Bolšaitis

Ik gadu šis veļu laiks kāda cilvēka dzīvē turpmāk būs īpaši skumjš, jo reizē ar pēdējām rudens lapām no mums ir atvadījies gudrs, godīgs un šo dzīvi un savus tuvos mīlošs cilvēks – 23.oktobrī, tikai mazu brīdi, tikai stundu, pirms trīsdesmit viena gada kāzu jubilejas mūžības ceļā viena, šoreiz pavisam viena, devās Īras Bolšaitis dvēsele.

Tik bezgala skumja un sāpju pilna diena… Vārdu vairs nav. Teikumu nav. It kā nekā vairs nav. Ir tikai bezgalīgs tukšums, kuru nespēj piepildīt ne mierinājuma vārdi, ar vislielāko sirsnību teiktie, ne līdzāsbūšana, jo neatstāj sajūta, ka ir aizgājis ne tikai cilvēks, bet kopā ar viņu vēl kaut kas vairāk – mīlestība, īsta, patiesa, uz savstarpēju cieņu un gādību balstīta.  Taču tā nav tiesa – mīlestība ir tā, kas paliek un dzīvo vēl pēc mums. Tad, kad sāpju smagums kaut nedaudz būs rimis – atmiņās, sajūtās, skaistā mūzikā, pirmajā dzeltenajā lapā, pirmajā uzplaukušajā ziedā, pirmajā sniegpārslā, kaut arī tā izkususi būs tik līdzīga šobrīd pār vaigu ritošajai asarai.

Īra Bolšaitis dzimusi 1937. gadā mežziņa Jāņa Amerika un skolotājas Irmas Amerikas (dzimusi Buļnieks) ģimenē. Kopā ar vecākiem 1944. gadā Īra devās bēgļu gaitās. Pēc vairākiem gadiem Mērbekas bēgļu nometnē Vācijā kopā ar ģimeni emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur apmetās uz dzīvi Ņūdžersijas pavalstī. Īra studēja Ratgers (Rutgers) universitātes Duglas (Douglass) koledžā, 1959. gadā ieguva bakalaura grādu vācu valodā un literatūrā. Tad viņa turpināja studijas Kansas universitātē ar National Defense Education stipendiju, kur 1962. gadā ieguva mastera un 1971. gadā doktora (PhD) grādu salīdzinošajā literatūrā. No 1962. līdz 1963. gadam Īra bija Fullbright Fellowship stipendiāte Tuebingenas universitātē Vācijā, vēlāk trīsdesmit gadus viņa pasniedza franču valodu un vācu-franču salīdzinošo literatūru Rodailendas (Rhode Island) universitātē. No pirmās laulības ar Brauna (Brown) universitātes profesoru Reinhardu Kuhn Īrai ir divi dēli – Bernhards (literatūras profesors Union koledžā Ņujorkas pavalstī) un Nicholas (datorsistēmu analītiķis Amica apdrošināšanas firmā).

Pēc Reinharda nāves sekoja skumju pilns laiks, līdz pavisam negaidīti, taču ļoti patiesa un īsta uzplauka jauna mīlestība –1987. gadā Īra salaulājās ar Pēteri Bolšaitis. Un sākās skaists laiks, jo divu cilvēku savienība, kura balstīta uz savstarpēju cieņu un rūpēm, uz uzticību un gādību vienam par otru, allaž ir patiess dzīves svinēšanas laiks. 1997. gadā ģimene pārcēlās uz Latviju un sākās jauns posms – Pētera daļa bija darbošanās Tēvzemes labā sabiedriskajā jomā, bet Īras – atbalsts visam, ko dzīvesbiedrs iecerējis un uzskatījis par svarīgu. Taču abu kopīgas bija daudzas Latvijas ziemas, rudeņi, pavasari un vasaras, kopīgi agri rīti un vēli vakari, kopīgi operas apmeklējumi, kopīgi prieki par paveikto un rūpes par vēl darāmo – arī Vītolu fondā. 2004. gadā dibinātas divas stipendijas – "Lāčplēša centrs stipendija" un "Īras un Pētera Bolšaitis stipendija". Kopā izskoloti 18 jaunieši. Īra un Pēteris vienmēr iesaistījušies stipendiātu dzīvēs, ar interesi sekoja līdzi ikvienam panākumam un lepojās ar viņiem. Tikšanās reizes ar ziedotājiem vienmēr ir bijušas īpašas, jo stipendiāti ir aicināti uz restorāniem, operu un ciemoties viņu mājoklī Rīgā. Abi braukuši uz Latgali pie stipendiātiem un piedalījušies viņiem svarīgos notikumos – kāzās, kristībās, izlaidumos.

Īra aktīvi darbojās arī studenšu korporācijā “Varavīksne”, tāpēc viena no stipendijām ir novēlēta korporācijas tautietēm. 2006. gada jūlijā pateicoties s!k! Varavīksne zelta filistres Īras Bolšaitis un goda filistra Pētera Bolšaiša dāvinājumam, s!k! Varavīksne ieguva savas mājas Rīgā – Baznīcas ielā 39-2A.

Diemžēl Liktenis ne vienmēr dāvā tikai prieka pilnus brīžus, laiks apstājās ar skarbu piesitienu, jo nācās samierināties ar neizbēgamo – ar smagu slimību. Izturēt, abiem kopā izturēt- tāda jau sešus gadus ik diena bija Īras un Pētera dzīvē. Izturēt un saglabāt šai laikā pašu svarīgāko – abu mīlestību.

Šobrīd Īras sirds vairs tikai ar debesīm sarunājas, ar to tālo, mums nezināmo vietu, kur sāpju vairs nav. Šī – sāpju daļa – ir atstāta Šaisaulē palikušajiem, tiem, kas viņu pašaizliedzīgi mīlēja - dēliem, mazbērniem, bet jo īpaši dzīvesdraugam Pēterim, šim stiprajam, rūpīgajam un allaž uzticīgajam cilvēkam, kam šobrīd vajadzēs ļoti, ļoti daudz spēka, lai izturētu.

Šobrīd sāp, tik ļoti, ļoti sāp, un velti mierinājuma vārdus meklēt, velti cerēt šo tukšumu piepildīt. Ja nu vienīgi- ar mīlestību…Jo pirmā sniegpārslu sauja – tā būs mīlestība, no debesīm sūtītā, cīruļdziesma pavasarī – arī, un vēl varavīksnes daudzkrāsainais loks, kurš turp, augšup tiecas, un vēl un vēl.. Jo mīlestības – gan saņemtās, gan citiem dāvātās – Īras Bolšaitis mūžā ir bijis tik daudz, ka tās starojums vēl ilgi, ilgi aplaimos viņas pašus tuvākos, pašus dārgākos.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Pēterim Bolšaitis un piederīgajiem!