Atvadu vārdi ziedotājam Jānim Tauriņam!

Jānis Tauriņš

,,Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.”
(D. Avotiņa)

,,Un tagad es dodos uz mājām...” teic kāda dvēsele tur, augšā, veroties uz Latvijas veļu miglas apņemtajām ārēm, tumši un klusu plūstošajiem ūdeņiem un vietumis vēl zaļajiem mežu galiem. Uz mājām - turp, kur tik daudz siltu domu un labu darbu, svešumā mītot, sūtīts, kur izlolotus sapņus citiem piepildīt ļauts, kur sirds allaž bijusi sieta ciešām, nepārraujamām saitēm. Uz mājām - turp šajā novembra nogalē,  Mūžības ceļu aizsākot, devusies vienkārša un sirdsgudra cilvēka, īstena latvieša Jāņa Tauriņa dvēsele, tieši šobrīd piepildot viņa pašu lielāko sapni - atgriezties un mūžam palikt savā zemē, savā Tēvzemē.

Tik bagāts un skaists mūžs aizvadīts - ir bijis gana skumju mirkļu un priecīgu brīžu, arī ražīga darba un mīlestības pilnu dienu. 21. oktobrī Jānis Tauriņš   nosvinēja savu 99 dzimšanas dienu, bet 18. novembrī vēl atdeva pēdējo godu savai Tēvzemei, lai pavisam drīz pēc tam dotos tālajos, nezināmajos Mūžības ceļos.

Vītolu fonda atbalstītāju pulkam Jānis Tauriņš pievienojās 2005. gadā ar ,Daugavas vanagu Bedfordas nodaļas stipendiju. Ilgus gadus Jānis Tauriņš bija Bedfordas nodaļas priekšsēdis, tad - organizācijas mūža biedrs. Jau pirmajā tikšanās reizē Vītolu fondā viņš atklāja ziedošanas vienkāršo patiesību - jādod nevis tad, kad cilvēks kļuvis bagāts un pašam nekā netrūkst, bet tad, kad vēlme darīt laimīgākus citus ir kļuvusi  par vienu no dzīves prioritātēm.

Visu mūžu Jānis Tauriņš ir smagi strādājis un allaž dāvājis sev došanas prieku – jau no pirmās Anglijā saņemtās darba algas viņš daļu atdevis citiem. Jānis Tauriņš  ziedojis gan saviem kara biedriem invalīdiem, kas tolaik palika Vācijā, gan ikkatram, kuram, viņaprāt, palīdzība bija nepieciešama. Kaut arī pēdējos gados Jānis Tauriņš saņēma tikai pensiju, viņš joprojām dalījās ar tiem, kam klājas grūtāk, un ar tiem, kuru dēļ viņš un viņa biedri cīnījās par Tēvzemi un kuru iegūtās zināšanas nākotnē palīdzēs Latvijai- ar fonda stipendiātiem. Tauriņa kungs regulāri interesējās par jauniešu sasniegumiem mācībās - pēc atskaites saņemšanas viņš parasti zvanīja no ,,Straumēniem’’, jo priecājās par studentu sekmēm un sirsnīgajām pateicības vēstulēm. Kamēr vien spēja, viņš apciemoja Latviju, apmeklēja Vītolu fonda pasākumus, tikās ar stipendiātiem. Tad tika runāts ne tikai par studijām - Jānis Tauriņš vērīgi ieklausījās arī stāstos par ikdienas gaitām un uzklausīja  jauniešu domas un viedokļus. Satikšanās ar  Jāni Tauriņu allaž ir bijusi  īpaša, jo, neskatoties un cienījamo gadu skaitu, no viņa starojošais  spēks ik reizi lika pārliecināties -  Latvija tik tiešām ir bijusi stipru, godīgu un cēlu vīru izauklētāja.

Jau vairāk kā 30 gadus Jāņa Tauriņa dzīves vieta bija ,,Straumēni”- te rasta mājas sajūta, un ar lielu atbildības sajūtu veikti saimnieciskie darbi. ,,Straumēnos”  Jānis jutās vajadzīgs un piederīgs šai  mazajai daļiņai no Latvijas, kurai pats savulaik ziedojis daudz darba un enerģijas, lai tās kļūtu par mājām daudziem  trimdā dzīvojošiem latviešiem. Viņš ilgus gadus kopā ar Inesi Auziņu-Smiti kārtoja arī arhīvu.

Apbrīnojama allaž ir bijusi Jāņa Tauriņa spēja saglabāt un dziļi sirdī noglabāt tikai laimīgos dzīves mirkļus. To viņa mūžā ir bijis tik daudz - tās galvenokārt  ir bijušas reizes, kad ir izdevies palīdzēt citiem, un tas sniedzis vislielāko prieku, laimi un spēku brīžos, kad tas ir bijis visvairāk nepieciešams.

Pirms aiziešanas Mūžībā Jānis Tauriņš izteica vēlēšanos, lai viņa pelnu urna tiktu glabāta Latvijas zemē -  Lestenes kapos, vietā, kura par latviešu svētvietu kļuvusi, pateicoties arī Jāņa Tauriņa ziedojumiem. Un tad, kad tas notiks, mūsu zeme būs kļuvusi par vēl vienu tai mūžīgi uzticīgu dvēseli bagātāka, un ik zieda smaržā, ik vēja pūsmā, ik putna dziesmā klusi, bet pārliecinoši skanēs: ,,Un tagad es beidzot esmu mājās...”