Atvadu vārdi Jānim Ūdrim


Jānis Ūdris
1924-2015

Latvijā liepas zied - tik bagātīgi, tik neizsakāmi saldi smaržojot kā nevienu citu gadu. Latvijā liepas zied- tik rāmas un tik klusas šovasar, jo pa liepu ziedu taku kāda šai zemē pasaulē nākusi dvēsele pavadāma Mūžībā. Šajās dienās šis skaistums sāp ikvienam, kas savā ceļā reiz sastapis Jāni Ūdri, vienkāršu, darbīgu, inteliģentu un saprotošu cilvēku – labās sirds cilvēku. Viņam katra mūža diena  bija pilna darba, prieka un mīlestības, kuru Jānis Ūdris prata  gan saņemt, gan sniegt sev tuvajiem- arī Vītolu fonda stipendiātiem.

Viņš vienmēr domāja par rītdienu - par nākotni, un, lai tā būtu piepildīta un laimīga ne tikai pašam, bet arī zemei, kuru viņš tik ļoti mīlēja, tika paveikts tik daudz labu darbu. Tāds bija arī atbalsts Latvijas jauniešiem.

Par Vītolu fonda atbalstītāju Jānis Ūdris kļuva 2011. gadā, kad ieradās Latvijā, lai Mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres Metas pelnus izkaisītu pie viņas dzimtajām mājām Ipiķos. Toreiz, godinot sievas piemiņu, Jānis Ūdris nodibināja mūža stipendiju, kas novēlēta latviešu valodas un literatūras studentiem. Gaišums un sirsnība, un bezgalīga uzņēmība palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk, izdzīvojot ik sāpi kā savējo un ar milzīgu ticību un cerību cenšoties visu vērst par labu- tāds bija laiks, kurš saistījās ar paveikto Vītolu fondā. Tā bija ne tikai materiālā palīdzība- Jānis Ūdris tikās ar stipendiātēm, rakstīja, sūtīja Ziemassvētku dāvanas, pretī saņemot meiteņu sirsnību un vēlmi attaisnot parādīto uzticību. Pavisam nesen viņš vēl paspēja saņemt pēdējo atskaiti par stipendiātu sekmēm, vēstules, ko allaž tik ļoti, ļoti gaidīja, un laba vēlējumus cīņā ar slimību.

Vislabākais apliecinājums stipendiātu pateicībai - viņu skumju un sirsnības pilnās atvadu vēstules. ,,Manās atmiņās viņš vienmēr būs cilvēks, no kura varu ņemt piemēru un mācīties, kā būt labākai, kā palīdzēt citiem cilvēkiem, jo Jānis Ūdris tam bija lielisks paraugs. Es viņam vienmēr būšu ļoti, ļoti pateicīga!” tā uzskata Agnese Lazareva. Bet Lāsma Tumova, uzzinot šo skumjo vēsti, saka: ,,Rakstot šo vēstuli, es iztēlojos, ka es stāstu to Jums, sarunājos ar Jums un man ir iespēja pateikt visu to, ko es vēlos, jo es dziļi sirdī apzinos, ka Jūs sadzirdēsiet manus vārdus un tie noteikti sasildīs Jūs arī debesīs. Es Jums sniedzu savu mīlestību, milzīgu pateicību un uz mūžu noglabāju Jūs savā sirdī, jo Jūs pasaulei esat nesis neizsakāmi daudz laba un pasaules sirdī Jūs mūžam paliksiet dzīvs un dzīvosiet arī mūsu sirdīs.” Pēdējos pateicības vārdus savam ziedotājam veltījusi arī Sabīne Oskirko: ,,Savas dzīves laikā cilvēks reizēm ar savu klātesamību, labu vārdu un vērtīgu darbu kļūst neizdzēšamu dzīves daļu pat teju nepazīstamiem ļaudīm. Ticu, ka mūsu labo domu enerģija nebeidzas, laicīgajai dzīvei pārtrūkstot. Tā ietiecas mūžībā. Tāpēc saku neviltotu Paldies. Pēdējo Paldies.”

Ir pavadīts darbīgs un mīlestības pilns mūžs, ir nodzīvota skaista dzīve, un nu nav arī vairs sāpju. Ir tikai palikušo skumjas un tālajā ceļā līdzi dodamās trīs saujas dzimtenes liepziedu smaržas, trīs saujas saules siltuma, trīs saujas pašu tuvāko mīlestības. Bet tad, kad skumjas pārvērtīsies par atmiņām, tās skanēs kopā ar putnu dziesmām un šalkos vējā, tās smaržos kopā ar liepu ziediem ik turpmāko vasaru. 

Ja cilvēks, stingri stāvot uz Zemes, prot lūkoties Debesīs, koku galotnēs, un saskatīt to nākamgada pumpuru, no kura izaugs jauna lapa, uzziedēs jauns zieds, tas ir tas patiesais turpinājums, tā ir tā visu meklētā nemirstība, un tas ir arī apsolījums gaišam un vieglam ceļam Mūžībā.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums