Atvadu vārdi Kārlim Cīrulim

Kārlis Cīrulis

Paliec sveika Valmiera, jaunības pilsēta, paliec sveika Gauja, allaž nemierīga un bezgala skaista, palieciet sveiki „Cīruļi”’, tik bieži sapņos apciemotās tēva mājas! – tā šajās dienās teic kāda cilvēka dvēsele, aizsākot gājumu uz Mūžības mājām. Laikā, kad veļu laiks ir tik tikko teicis ardievas, šai ceļā devies Kārlis Cīrulis, stiprs un godīgs latviešu vīrs, kura mūžs bijis viens vienīgs savas Tēvzemes mīlestības apliecinājums.

Kārlis Cīrulis dzimis 1919. gada 13. septembrī. Viņš agri sāka saimniekot tēva mājās – Valmieras pagasta ,,Cīruļos”, bet karš izjauca visus plānus, un 1944.gada ziemā Kārlis devās karā. Viņam laimējās palikt dzīvam, un nācās dzīvi sākt no jauna tālumā no dzimtās zemes –  Vācijā pie Donavas. Kārlis iemantoja gan tur dzīvojošo tautiešu, gan vietējo ļaužu cieņu un uzticību savas godprātības, izpalīdzības un patiesās inteliģences dēļ. Viņam nekad nebija sveša arī humora dzirksts, kas palīdzēja pārvarēt ne vienu vien dzīves nedienu.

Taču paši laimīgākie gadi Kārļa Cīruļa dzīvē aizsākās 1970. gadā, kad Vācijā viņu apciemoja jaunības draudzene Irēne, kas savulaik viņu pavadīja kara gaitās. No jauna uzplauka nekad neaizmirstā mīlestība, un abi uzsāka kopīgu dzīvi Bostonā. Tomēr Kārlis allaž atrada laiku, lai sniegtu palīdzību ikvienam, kam tā nepieciešama – neskaitāmiem latviešiem palīdzēja izkārtot Vācijas pensijas, atbalstīja latviešu pasākumus, bija Daugavas Vanagu un ALA biedrs.

Taču nekad netika aizmirsta ne Tēvu zeme, ne dzimtā valoda, kuras reizumis tik ļoti pietrūka laipnajā, bet svešajā zemē. Kārlis, arī nebūdams Latvijā, tomēr te ir bijis vienmēr.

Un tad, kad nācās pārdot tēva mājas, Cīruļa kungs vēlējās saņemto naudu atstāt savā Tēvzemē – tā tika novēlēta Vītolu fondam, Okupācijas muzejam un Brāļu kapu atjaunošanai Lestenē.

Īpaši skumjš bija laiks, kad Mūžībā aizgāja Irēne, cilvēks, no kuras tika saņemts un kurai tika sniegts tik daudz mīlestības. Arī gadi nestāvēja uz vietas, ievainojumi arvien vairāk atgādināja par sevi, nācās  pārciest vairākas operācijas. Bet savām grūtajām dienām, kuras Liktenis nebija taupījis, Kārlis allaž tika pāri, palikdams tikpat stiprs un sev tuvos cilvēkus mīlošs.

Mūža nogali Kārlis Cīrulis pavadīja skaistā vietā, veco ļaužu mītnē, Maijas un Ivara Galiņu, sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku, mīļi aprūpēts.

Pateicoties Kārļa Cīruļa dibinātam stipendiju fondam un  dāsnajiem ziedojumiem neaizskaramajā kapitālā, augstāko izglītību iegūst Valmieras, viņa dzimtā novada seši talantīgi  puiši un meitenes.

Šajās skumjajās dienās pēdējie rudens saules stari spoži jo spoži atviz Gaujas viļņu šūpolēs, mājot pēdējo atvadu sveicienu cilvēkam, kurš ar savu mūžu ir apliecinājis bezgalīgu cieņu, uzticību un mīlestību savai zemei.

Tur, Mūžībā, kur klusums runā skaļāk par vārdiem, protams, būs kāda cita upe, citas debesis, citi bērzi... Tik tas viens, „Cīruļos” vectēva stādītais, tur noteikti būs tas pats – līdz tam savulaik, aizejot karā, viņu pavadīja Irēne, nu viņai lemts viņu sagaidīt – savu mīļo un labo Kārli, vienmēr godīgo un stipro latviešu vīru, kura mūžs Likteņa grāmatā tiks ierakstīts kā pierādījums īstenam cilvēka gara lielumam.

Kārli, mēs sakām PALDIES par Tavu godīga cilvēka mūžu! Mēs nesakām ardievas, Tu paliksi mūsu pateicībā, mūsu domās un sava veida piemineklī Latvijas nākotnei.