Atvadu vārdi Oskaram Dumpem.

 
Oskars Dumpe

Divreiz gadā visur ābeles baltas jo baltas zied - pavasarī, kad smaržas pārpilnas, un rudenī, kad sniega mirdzums zarus klājis. Un vēl trešoreiz - kad to stādītājs, kopējs un sargātājs dodas turp, kurp vienmēr sniegušās šobrīd kailo zaru rokas. Turp - augšā, turp - uz debesīm… Tikai šī ziedēšana tāda klusa, rāman un skumja, tikai pašiem tuvākajiem un arī tiem ne ar acīm, bet sirdi sajūtama. Bet vienalga - balta jo balta. Kādā bagātā mūžā, iespējams, pati baltākā.

No šīs pasaules, no saviem tuvajiem tālajā Mūžības ceļā 3. novembrī 94 gadu vecumā devās Oskars Dumpe. Viņš piedzima Latvijā, Alūksnes pusē, Trapenes pagasta “Lipšos”. Oskaram jau no bērnības īpaši tuvas attiecības veidojās ar vectēvu un vecmāmiņu. Vectēvs mīļajam mazdēlam mantojumā atstāja ,,Lipšus”. Kad daudzus gadus vēlāk Oskars mājas pārdeva un saņemto naudu ziedoja latviešu jauniešu izglītošanai, viņš teica: ,,.. tas ir mana vecpapiņa un vecmammiņas devums latviešu jaunatnes augstākajai izglītībai, es to tagad tikai izpildu. Vecpapiņš bija beidzis tikai trīs klases, bet savu dēlu Voldemāru – manu tēvu – nosūtīja uz universitāti Kēnigsbergā Vācijā, kuru tēvs beidza kā diplomēts agronoms.”

Vācu okupācijas laikā Oskars mācījās Gaujienas valsts vidusskolā. 1944. jūlijā viņu iesauca armijā un nosūtīja pie Valkas apriņķa policijas priekšnieka par vācu valodas tulku. Kad krievu armija ieņēma Valku, darbavietu pārvietoja uz Strenčiem. Tad Oskaru norīkoja uz Rīgu, bet vēlāk uz Ventspili, lai nosūtītu uz Vāciju. Tomēr viņš nespēja pamest vecvecākus un devās uz mājām, lai gan zināja, ka tēvs, māte un brālis dodas prom no Latvijas. Daudzus jo daudzus gadus Oskars par tuviniekiem neko nezināja. Viņš atgriezās Trapenē pie saviem mīļajiem – vectēva un vecmammiņas – un sāka strādāt par šoferi Trapenes Piensaimnieku sabiedrībā. Tika gan saņemts čekas rīkojums par apcietināšanu, taču Liktenis tobrīd Oskaram bija labvēlīgs - kāds apsargs viņam palīdzēja izglābties.

1950. gadā Oskars Dumpe beidza Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti un sāka strādāt artelī “Metālists” par ražošanas nodaļas meistaru, vēlāk- par priekšnieku. Tad viņš bija arteļa pārvaldnieks projektu konstruktoru birojā un vēlāk Eksperimentālās vakuumtehnikas laboratorijas vadītājs. 1950. gadā Oskars salaulājās ar Irēni Bērziņu. Drīz viņš tika aicināts, lai kļūtu Rīgā par rūpnīcas direktoru, taču no šī darba nācās atteikties, jo Oskars bija izteicis vēlmi izceļot no Latvijas, lai būtu kopā ar saviem tuviniekiem. Tikai 1972. gadā tika saņemta atļauja izceļošanai, un viņš satika mammu un brāli ar ģimeni- tēvs diemžēl jau bija miris. Oskars sāka strādāt “Volkswagen” auto pārstāvniecībā, vēlāk citā uzņēmumā par inženieri līdz aiziešanai pensijā.

Tad Oskars iegādājās fermu, vēlāk tika iestādīts ābeļdārzs ar 5000 ābelēm - tas kļuva par viņa sirdsdarbu. Ābolu bija daudz, tie tika pārdoti veikaliem, bija ļoti iecienīti - vai no visas Kanādas cilvēki brauca pēc garšīgajiem āboliem, ko dāvāja no sirds lolotās ābeles. Vēlāk gan saimniecību nācās pārdot, un Oskars kopā ar savu uzticamo dzīvesdraugu, sievu Irēni, iegādājās māju, kur pavadīja savu mūža nogali. Viņš bieži apciemoja brāli, kurš mitinājās ,,Kristus dārzā”, piedalījās Latviešu Toronto centra sarīkojumos, sekoja līdzi visam notiekošajam Latvijā.

Oskaram rūpēja viss, kas notiek Tēvzemē, arī jauniešu iespējas iegūt izglītību, tāpēc viņš pārdeva vectēva māju un visu naudu ziedoja Oskara un Irēnes Dumpju stipendijām, kuras uzticēja pārvaldīt Vītolu fondam. “Vītolu fonda darbošanās nostiprina ticību un pārliecību, ka šis darbs dos ieguldījumu latviešu tautas atdzimšanā, jo esam zaudējuši veselu paaudzi, mūsu inteliģenci un labākos un centīgākos cilvēkus,” atzina Oskars Dumpe. “Mūsu pašreizējā jaunatne ir cerība. Jādara ir viss iespējamais, lai katrs tiešām centīgs un apdāvināts latviešu jaunietis saņemtu augstāko izglītību.” Oskars Dumpe Latvijā viesojās vairākas reizes, tikās ar studentiem un priecājās par viņu sasniegumiem un sekmēm mācībās.

Ar Oskara un Irēnes Dumpju stipendiju izglītību ieguvuši 7 jauniešiem. Šobrīd ar stipendijas atbalstu studē farmāciju Lauris Vasiļevskis.

Bijušās stipendiātes Diānas Aļehnovičas atvadu vārdi: “Mūžībā ir aizgājis Oskars Dumpe - cilvēks, kas atbalstīja mani studiju laikā. Viņš bija mans iedvesmotājs Dzīvespriecīgs, strādīgs, izkopis savu sapņu ābeļu dārzu. Atmiņas par viņu būs tikpat bezgalīgas kā viņa atbalsts jauniešiem. Viņš paliks par ceļa zvaigzni visiem, kas viņu ciena, mīl un atceras. Dziļi skumstu un izsaku līdzjūtību piederīgajiem.”.

Oskars Dumpe bija stipra kaluma vīrs - viņš nepadevās ne dzīves grūtībām, ne svešām varām, arī ne savai slimībai un cīnījās, saglabājot dzīvessparu, līdz pēdējam brīdim, nekad nesūdzoties un nežēlojoties.

No gudra, inteliģenta un stipra latviešu vīra šobrīd atvadās viņa paši tuvākie un tie, kam Oskars savā skaisti nodzīvotajā mūža bijis draugs un atbalsts. Un baltas jo baltas ābeles klusi Mūžībā aizved skaistu un bagātu dvēseli. Tikai pašas paliek te, uz zemes, kā dzīvs un nepārtraukts atgādinājums tam, ka ir vērtības, kas arvien pastāvēs – mīlestība pret savu zemi un savējiem un prasme nodzīvot mūžu, vienlaikus esot ar saknēm zemē un ar galotni debesīs.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums