Atvadu vārdi ziedotājai Verai Dambergs.

 
Vera Dambergs

Aizejot ikviens cilvēks kaut ko atstāj palicējiem - cits naudu, cits mantu, bet kāds kaut ko vēl daudz svarīgāku - mīlestību. Un šis mantojums tuviniekiem allaž nozīmēs vairāk kā jebkura cita dāvana. Taču kaut ko tik vērtīgu atstāt spēj tikai tie, kuru mūžs ik dienu, ik stundu bijis apliecinājums šīm pašām svētākajām jūtām pasaulē - mīlestībai pret savu ģimeni, pret draugiem, pret darāmo darbu un pienākumu, un arī, protams, pret zemi, kuru dēvēt visskaistākajā vārdā - pret savu Tēvzemi. Tāds - mīlestības pilns - bijis Veras Dambergas mūžs, jo viņa dāsni to dāvājusi saviem tuvajiem un tikpat daudz saņēmusi pretī.

Vera Damberga, dzimusi Binders, pasaulē nāca Latvijas neatkarības dienā 1935. gadā Latvijā, Cēsīs. Bērnība pagāja Rīgā, bet vasaras tika pavadītas mātes radinieku saimniecībā Zemgalē. Lai izvairītos no padomju armijas uzbrukuma, 1944. gadā Binderu ģimene atstāja Latviju un nokļuva Vācijā. Kādu laiku viņi uzturējās netālu no Štutgartes, bet 1949. gadā devās uz ASV un apmetās Avonā, Konektikutā. Vera apmeklēja vietējo vidusskolu. Netālu atradās Vilimantika un Mančestera, pilsētas, kurās bija daudz latviešu, tāpēc Verai bija iespēja iesaistīties gan kultūras, gan sporta aktivitātēs, gan dažādās izklaidēs kopa ar saviem tautiešiem.  Viņas tēvs Jānis Binders bija viens no Mančestras luterāņu baznīcas dibinātājiem.

1952. gadā kādā lielā sporta pasākumā Vilimantikā Vera satika savu nākamo dzīvesbiedru Ilmāru, kurš tai laikā studēja Ņujorkā, Renseler (Renselaer) Politehniskajā institūtā. No sākuma abus saistīja draudzība, tad uzplauka mīlestība, un 1956. gada ziemā viņi salaulājās. Ilmārs drīz absolvēja Officer Candidate School, un kopā ar Veru tika nosūtīts armijā uz Vāciju. Vecākās virsnieku sievas paņēma Veru savā paspārnē, un viņa no viņām mācījās uzņēmību, uzticību, prasmi samierināties ar pārmaiņām un kopā pārvarēt grūtības. Ģimenei vēl vairākkārt nācās pārcelties, jo to prasīja armijas disciplīna un pienākumi, taču Vera nekad  nesūdzējās - viņai nekas nelikās par grūtu.

Vera aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē - viņa darbojās kā brīvprātīgā Sarkanā Krusta organizācijā. Tā kā meita Maija bija meiteņu gaidu organizācijā, arī Vera iesaistījās dažādos šīs organizācijas pasākumos. Viņai bija arī daudz citu interešu: Vera kolekcionēja vecas pastkartes, dažādas Hummel mākslinieciskas figūriņas, veidoja krustvārdu mīklas, apkopoja materiālus par Vesthailendas terjeriem - viņai ļoti patika šie mazie, baltie, dzīvespriecīgie suņi ar stūrgalvīgu dabu. Vera dzīvniekus mīlēja - melnais kaķis Muris ar viņu kopā pavadīja veselus astoņpadsmit laimīgus gadus. Arī trīs terjeri - Kiltijs, Pūkainis un Puukie - ģimenē jutās mīlēti un loloti. Verai patika ceļot - viņa pati atzina, ka labprāt to darītu kaut visu gadu.

Diemžēl saasinājās veselības problēmas, un par Veras ikdienu kļuva ratiņkrēsls vai slimnīcas gulta, taču Vera visu panesa pacietīgi, nekad nesūdzoties. Viņa aizgāja Mūžībā 22.augustā, un atvadu dievkalpojums baznīcā notika 2.septembrī. Ziedu vietā tuvinieki aicināja ziedot stipendijai, jo uzskatīja, ka atbalsts kādam jaunietim izglītības iegūšanā ir pats labākais apliecinājums Veras Dambergas piemiņai.

Dambergu ģimenes sadarbība ar Vītolu fondu ilgst jau vairākus gadus - vispirms Ilmārs Dambergs dibināja stipendiju savu vecāku piemiņai, kura novēlēta jauniešiem, kas studē eksaktās zinātnes un ir darbojušies jaunsardzē, vēlāk, 2015. gadā, Ilmārs un Vera izveidoja vēl vienu stipendiju, lai godinātu arī Veras vecākus. Ilmārs Dambergs kopš 2004. gada ir arī Jaunsardzes fonda stipendijas koordinators. Tagad kādam Latvijas jaunietim iegūt izglītību palīdzēs arī Veras Dambergas piemiņas stipendija.

Reiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, Heidelbergā, kad Dambergu bērni mācījās vidusskolā, viņi allaž zināja, kad jādodas mājās. Par to liecināja iedegtā gaisma dzīvokļa logā, un bērni zināja - mamma gaida, domā un uztraucas. Un vēl viņi zināja - mamma mīl. Tā, kā to prot tikai viņa - allaž visu saprotot, piedodot, vienmēr atbalstot. Un iededzot gaismu logā, pa kuru mājās iekļūt mīlestībai, kuras šai namā allaž bijis tik daudz, ka pieticis gan pašiem, gan ikvienam, kurš bijis tās cienīgs.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums