Dibināta Jāņa Spirēna piemiņas stipendija.

,,Saki: Nīca, - jūti Latvijas mierīgo plaukstu uz zemes vaiga,

Klusē, Nīca: garais sauciens miglas vakarā

Vijas un skrien caur niedrēm un ozoliem.’’

(A.Pāvulīte)

Jānis Spirēns

Nīcā, jūras tuvumā, allaž mitušas dūšīgas tautas, uzņēmīgas ciltis, un īstam nīceniekam sava dzimtene vienmēr bijusi īpaši dārga - gan Baltijas jūras vējainā piekraste, gan vētras izskalotais dzintars - Latvijas zelts, gan mastu priedes, kuras allaž vēlējušās par kuģu mastiem kļūt un pasauli apskatīt. Bet šīs vietas dvēsele un lielākā bagātība ir cilvēki - gan tie, kuri šeit dzīvojuši allaž, gan tie, kurus Liktenis aizvedis tālajos pasaules ceļos, jo ,,uz Nīcu dvēsele brīdi pa brīdim aizsoļo smelties dzīvības spēku - kā tas vienmēr bijis ar dzimteni...”’(A.Pāvulīte)
Arī Jānis Spirēns, kaut arī ilgus gadus nodzīvoja tālajā Austrālijā, savu Nīcu, savu Kurzemi, nekad neaizmirsa - savā testamentā viņš vēlējās dibināt stipendiju, kura palīdzētu iegūt augstāko izglītību kādam talantīgam, bet mazturīgam Latvijas jaunietim, iespējams, nīceniekam, un uzticēja šo stipendiju pārvaldīt Vītolu fondam.
Jānis Spirēns dzimis 1919. gada 10. martā  Liepājas apriņķī, Nīcas pagastā. Ģimenē, kā jau tas nīceniekiem ierasts, allaž godā tika turētas latviskās tradīcijas - svētdienās Jāņa bērnībā vectēvs, kā jau saimes vecākais, noturēja dievkalpojumus. Jānis skolas gados bija aktīvs un mērķtiecīgs zēns - labprāt apguva zināšanas, daudz lasīja, aktīvi sportoja- jo īpaši viņam patika futbols.
Taču Liktenis lika atstāt sirdij tik tuvo dzimto pusi un doties tālajos pasaules ceļos - Jānis nokļuva Austrālijā, dzīvoja Viktorijas pavalstī, bet 1993. gadā pāŗcēlās uz Adelaidi. Tur viņš aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē - bija Daugavas Vanagu biedrs, dziedāja Daugavas Vanagu vīru korī ,,Daugava”’, darbojās Daugavas Vanagu valdē un revīzijas komisijā,  Adelaides latviešu biedrībā. Jānis Spirēns bija arī ilggadējs Latviešu ev. lut. draudzes loceklis un draudzes grāmatvedis. Līdzcilvēki un draugi augstu vērtēja Jāņa apzinīgo attieksmi pret jebkuru darāmo darbu - viņš lieki netērēja vārdus, nekad negaidīja atmaksu vai uzslavas, bet ik pienākumu veica ar visaugstāko atbildības sajūtu - kā jau īsts nīcenieks, kuram darba tikums allaž ir  cieņā. Augsta atbildības sajūta un nesalaužama Tēvzemes mīlestība - šie vārdi vislabāk raksturo Jāni Spirēnu, vienkāršu, strādīgu, izpalīdzīgu un sirsnīgu cilvēku, savas zemes īstenu patriotu.
Aizejot Mūžībā, tika īstenota viņa griba - Jāņa Spirēna pelnu urna tika atvesta uz Latviju un tiks guldīta zemes klēpī Nīcā, dzimtās zemes kapsētā, jo :

,,Tā pļava ir nopļauta,

Tas lauks ir nokopts.

Un garais sauciens ir izskanējis

Pār Otaņķu lankām, pār Nīcas polderiem,

Un Bārta tek naktī iekšā.

Un Kurzeme mūs, kurzemniekus,

Pie sevis atkal sauc...”’

(O. Gūtmanis)

 

 

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75 - III

Raksti mums