Grāmata par Bertrama Rozenberga vienīgo dzīvi

‘‘Dievi ir mums labvēlīgi divas reizes mūžā –

pirmo reizi, kad piedzimstam,

un otro reizi, kad nomirstam.

Un starp šīm divām labestībām ir

tikai viena dzīve.”

(M.Zīverts)

‘‘Vajag priecāties par dzīvi, jo kaut ko skaistu tajā vienmēr var atrast,” teicis kāds cilvēks. Visi viņu pazinušie uzskata – Cilvēks ar lielo burtu. Godīgs. Strādīgs. Stiprs. Svešu varu nesalauzts. Sev tuvos cilvēkus un savu dzimto zemi mīlošs. Pavisam vienkārši – LIELS.

Liktenis ne vienmēr šim cilvēkam, izcilajam ārstam Bertramam Rozenbergam, bijis labvēlīgs. Taču viņa laikabiedrs Tālivaldis Grīnbergs uzskata: ‘‘Tik ievērojams cilvēks var izveidoties, ja ir gara spēks, griba un centība, ja ir latvietības apziņa, godaprāts un cilvēcība un beidzot – ticība Augstākajam.”

Nu ir tapusi grāmata par šo cilvēku, viņa meitas Ritas Petričekas izlolota. Jāatzīst, ka reti gadās sastapt šim līdzīgu garadarbu, jo patiesībā tas ir papīram uzticēts stāsts par gara lielumu un godaprātu, viscaur – mīlestības darbs. Bertrams Rozenbergs mīlēja savu darbu, ģimeni, īpaši meitas, kuras viņam nebija lemts redzēt izaugam, mīlēja savu zemi: ‘‘Mūsu dzimtene ir skaista, bet nabaga, jo tajā ir tikai smiltis, purvi un jūra. Esmu redzējis bagātas puses šai plašajā zemē, kur ir zelts, ogles un brīnumauglīga zeme, bet nabadzīgā dzimtene ir tomēr skaistāka, laikam tikai tāpēc, ka tā ir dzimtene.’’

Savulaik mīlestība pret tēvu vadīja grāmatas autori Ritu Petričeku radīt šo neaizmirstamo vēstījumu. Šobrīd, pateicoties aizsaulē aizgājušas autores dzīvesbiedram Jurim Petričekam, šim darbam ļauts ieraudzīt dienasgaismu. Viņš raksta: ‘‘Šīs grāmatas izdošana ir mans mīlestības darbs Ritas (Saulītes) piemiņai.’’

Ja vienkopus ir tik daudz mīlestības, ir kaut kam jārodas. Tā ir dzimis stāsts par izcilā ārsta un cilvēka dzīvesgājumu, par viņa vienīgo, godam nodzīvoto dzīvi.

Bertrams Rozenbergs veica darbu savā profesijā, kopā ar dzīvesbiedri Lidiju loloja meitas Ilzi un Ritu. Taču karš neļāva stāvēt malā, un viņš turpināja darīt savu darbu arī kaujas laukā: ‘‘Laikam tomēr tā liktenis nolemj, ka katrai paaudzei reiz kara laukā ir jādabū asins kristības un jāpierāda, ka tā ir gatava savas Tēvzemes dēļ cīnīties. Es vēl nekad to neesmu nožēlojis.., tieši otrādi, esmu lepns. ..ja vajadzīgs, esmu gatavs iet arī ar ieroci, jo .. Latvijai atkal reiz jātop brīvai Latvijai. .. tas vēl daudz vairāk cilvēkā ceļ un nostiprina Tēvzemes vērtības apziņu.”

Tuvojoties kara beigām, sievai un meitām izdevās aizbraukt, Bertrams palika Latvijā. 1949. gadā viņu arestēja un izsūtīja uz Kazahstanu. Neaizmirstams ir viņa pēdējais vārds tiesā: ‘‘Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām. Pēc Fiat justicia, kas nozīmē «Lai notiek taisnība», un es negribētu, ka cilvēce 2000 gadu laikā ir gājusi atpakaļ.”

 Taču arī ieslodzījumā ne mirkli Bertrams nezaudē cilvēcību, viņš darbojas savā profesijā, viņu ciena arī cittautieši. Ik vēstulē sajūtamas rūpes par tuviniekiem, bet galvenokārt nevēlēšanās kādam būt par nastu. Nesalaužamais optimisms palīdz viņam izturēt pašus smagākos mirkļus, tā pietrūkst vienīgi tad, ja domas kavējas pie mīļajiem cilvēkiem tur, ‘‘aiz dzelzs priekškara’’. Bet viņš cer: ‘‘Dievam nekas nav neiespējams, ja viņš dos spēkus, tad varbūt savā mūžā vēl paspēšu ko labot.’’

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Bertrams Rozenbergs Latvijā ieradās 1956. gada jūlijā. Sieva un abas meitas tolaik dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc atgriešanās Bertrams sāka jaunu dzīvi Latvijā, prasīja sievai atļauju šķirties, lai varētu precēties otrreiz. Šķiršanās nebija viegla ne sievai, ne vīram, ne meitām. Vēstulē, grēksūdzē abām meitām, viņš raksta: ‘‘.. ir vēl viens liels žogs, kuru garais laiks ir uzcēlis starp mums visiem, tas ir apstākļu un apkārtnes radītais domu gājiens un uzskati. Man šķiet, ka tas ir viens šķērslis, kas mūs visus skars arī turpmāk un varbūt taisni vissmagāk. Varbūt mēs nekad vairs nespēsim viens otru īsti saprast un ieiet otra domu pasaulē, jo ļoti bieži apstākļus saprast spēj tikai tas, kas tos ir pārdzīvojis.”

Bezgala daudz sapratnes tika prasīts no tuvajiem cilvēkiem tālajā Pasaulē, tā tika saņemta, iespējams, tāpēc, ka pirms tam bija dāvāts tik daudz mīlestības. Tā un arī ticība Dievam Bertramam palīdzēja pārdzīvot pašus smagākos brīžus: ‘‘.. ne jau es izlemju pasaules likteņus un arī savējo ne, tāpēc lai notiek Dieva prāts, kāds tas arī būtu. ..Viņš mums ir mācījis, ka ticība spēj kalnus pārcelt.’’

Bertramam Rozenbergam bija tikai 56 gadi, kad slimība aizsauca viņu Aizsaulē, neļaujot īstenot daudzus sapņus. Bet liela Cilvēka spēks slēpjas prasmē skaidri skatīties acīs savai vientulībai, skatīties acīs savam izmisumam, savām ilgām pēc mīlestības.  Un, ja cilvēks tā visa priekšā spēj saglabāt atvērtu sirdi, būt mīlošs un nesavtīgs, Dieva varā ir to visu tikai apbrīnot.

18. maijā Latvijas Okupācijas muzejā notika grāmatas par Bertramu Rozenbergu prezentācija. Iespēja plašākam lasītāju lokam iepazīties ar šī cilvēka dzīves gājumu ļāva kaut mirkli būt tuvu mīlestībai, tuvu kaut kam Lielam. Kad ierakstā skanēja grāmatas autores Ritas Petričekas lasītais Valdas Moras dzejolis, ne vienam vien šī vēstule uz bērza tāss saistījās ar atmiņām par sev tuvajiem un mīļajiem, bet acīs sariesās ‘‘vēlā rudens migla’’ aizskaloja ikdienību un sīkumainību, ļaujot dvēselei kaut uz brīdi kļūt tīrākai, skaidrākai, sirdij – mīlošākai.

Mīlestības būs gana ne tikai šīs grāmatas atvēršanas svētkos, tā turpināsies arī nākotnē, jo šai dienā tika dibināta Bertrama un Lidijas Rozenbergu piemiņas stipendija, kura uzticēta administrēt Vītolu fondam un tika piešķirta Edgaram Poikānam, topošajam ārstam, Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātes studentam. Puisis ir no Rēzeknes, arī Bertrams Rozenbergs savas darba gaitas sācis šai pilsētā. Viņš savulaik rakstīja: ‘‘(pavasaris) atkal daudz ūdeņus aizvels pa Daugavu un līdz ar ūdeņiem un paliem arī visādus gružus, lūžņus un citus netīrumus, kas ziemu sakrājas sētās un druvās. Pēc tam spīdēs atkal saulīte un dīgs jauni asni, kas allaž ir spirgti un spēcīgāki par veciem, jo pēdējos spēj atvietot.’’

Ja ir tik daudz ticības un mīlestības, kaut kam jārodas: dziesmai, dzejai, grāmatai, cerībai galu galā, ka arī tie, kam uzticēts šo mīlestību tālāk nest, spēs godam nodzīvot savu dzīvi. Savu vienīgo.

Paldies Jurim Petričekam  par uzdrīkstēšanos grāmatu publicēt!

Juris Petričeks ar Vītolu fonda pārstāvjiem, Vītolu ģimeni un stipendiātiem