Vītolu fonds ir saņēmis ziedojumu - 99.000$, kas papildinās Kārļa Cīruļa neaizskaramo stipendiju fondu.


 Kārlis Cīrulis

Kad cilvēks aiziet Mūžībā, šaisaulē paliek viņa labie darbi- ieguldījums nākotnē. Paliek arī atmiņas un skaļi vai tikai domās teiktie pateicības vārdi. Tie- Kārlim Cīrulim- stipram un godīgam latviešu vīram, kura mūžs- patiess savas Tēvzemes mīlestības apliecinājums un pierādījums īstenam cilvēka gara lielumam. Paldies - teic visi, kam Lestenes brāļu kapi kļuvuši par vienīgo un svēto piemiņas vietu. Paldies- saka tie, kas Okupācijas muzejā tiek sniegta iespēja uzzināt, atcerēties un Dzimtenes mīlestību mācīties. Paldies - tā vai ik dienu nodomā jaunieši, kam tiek dāvāta iespēja vērt augstskolu durvis un spēkā un gudrībā augt. Jau daudzus gadus un arī šodien, un vēl ilgi, ilgi šī pateicība par paveikto un ieguldīto savas Tēvzemes nākotnē būs sava veida piemineklis Kārlim Cīrulim, kurš nekad nežēloja laiku un pūles, ja apzinājās, ka spēj sniegt palīdzību savai Tēvzemei. Kārlis Cīrulis dzimis 1919. gada 13. septembrī. Viņš agri sāka saimniekot tēva mājās – Valmieras pagasta ,,Cīruļos”, bet karš izjauca visus plānus, un 1944.gada ziemā Kārlis devās karā. Līdz vectēva stādītajam sirmajam bērzam viņu toreiz pavadīja Irēne - jaunības mīlestība.Viņam laimējās palikt dzīvam, un nācās dzīvi sākt no jauna tālumā no dzimtās zemes – Vācijā pie Donavas. Kārlis iemantoja gan tur dzīvojošo tautiešu, gan vietējo ļaužu cieņu un uzticību savas godprātības, izpalīdzības un patiesās inteliģences dēļ. Viņam nekad nebija sveša arī humora dzirksts, kas palīdzēja pārvarēt ne vienu vien dzīves nedienu.Taču paši laimīgākie gadi Kārļa Cīruļa dzīvē aizsākās 1970. gadā, kad Vācijā viņu apciemoja jaunības draudzene Irēne - no jauna uzplauka nekad neaizmirstā mīlestība, un abi uzsāka kopīgu dzīvi Bostonā. Tomēr Kārlis allaž atrada laiku, lai sniegtu palīdzību ikvienam, kam tā nepieciešama – neskaitāmiem latviešiem palīdzēja izkārtot Vācijas pensijas, atbalstīja latviešu pasākumus, bija Daugavas Vanagu un ALA biedrs. Taču nekad netika aizmirsta ne Tēvzeme, ne dzimtā valoda, kuras reizumis tik ļoti pietrūka laipnajā, bet svešajā zemē. Kārlis, arī nebūdams Latvijā, tomēr te ir bijis vienmēr, un tad, kad nācās pārdot tēva mājas, Cīruļa kungs vēlējās saņemto naudu atstāt savā zemē – tā tika novēlēta Okupācijas muzejam, Brāļu kapu atjaunošanai Lestenē un Vītolu fondam, un 2005.gadā tika dibināta viena Kārļa Cīruļa mūža stipendija. Īpaši skumjš bija laiks, kad Mūžībā aizgāja Irēne, cilvēks, no kuras tika saņemts un kurai tika sniegts tik daudz mīlestības. Arī gadi nestāvēja uz vietas, ievainojumi arvien vairāk atgādināja par sevi, nācās pārciest vairākas operācijas. Bet savām grūtajām dienām, kuras Liktenis nebija taupījis, Kārlis allaž tika pāri, palikdams tikpat stiprs un sev tuvos cilvēkus mīlošs. Mūža nogali Kārlis Cīrulis pavadīja skaistā vietā, veco ļaužu mītnē, sirsnīgu un izpalīdzīgu cilvēku mīļi aprūpēts. Taču 2011.gada 17.novembrī Vītolu fonds saņēma sēru ziņu - Kārlis Cīrulis aizgāja Mūžībā. Pateicoties Kārļa Cīruļa dibinātajam stipendiju fondam un dāsnajiem ziedojumiem neaizskaramajā kapitālā, augstāko izglītību jau vairākus gadus iegūst Valmieras, viņa dzimtā novada, seši talantīgi puiši un meitenes. Arī savā testamentā Kārlis Cīrulis novēlēja līdzekļus izglītībai, un šogad, pateicoties testamenta izpildītāja Mārča Voldiņa uzņēmībai un labajai gribai, ir noslēdzies vairākus gadus ilgušais darbs, lai tiktu piepildīta Kārļa Cīruļa griba- atbalstīt jauniešus, Latvijas nākotni, izglītības iegūšanā. Vītolu fonds ir saņēmis ziedojumu - 99.000$, kas papildinās Kārļa Cīruļa neaizskaramo stipendiju fondu. Tiks dibināta piemiņas stipendija viņa mūža mīlestībai Irēnei Cīrulei, un, pateicoties tai, izglītību iegūs kāds topošais zobārsts.  Irēne Cīrule dzimusi Krievijā, Permā, 1918. gada 19. martā. Viņas tēvs vēlāk pēc atgriešanās Latvijā bija profesors Latvijas Universitātē, taču māti Irēne zaudēja agri un tās trūkumu izjuta visu mūžu. Irēne uzsāka zobārstniecības studijas, Studiju gados viņa iesaistījās korp. Dzintras un palika tai uzticīga visu mūžu. Pēc izglītības iegūšanas Irēne uzsāka praksi Strenčos, taču tad Latvija bija jāatstāj, un viņa nokļuva ASV, kur nācās no jauna studēt, lai iegūtu tiesības strādāt par zobārsti. Bet1970. gads bija pats laimīgākais Irēnes mūžā - viņa Bostonā satika savu jaunības mīlestību Kārli, un kopš tā brīža viņi kļuva nešķirami. Irēne darbojās vairākās latviešu organizācijās, kā arī amerikāņu zobārstu apvienībā (American Dental Association). Taču viņas sirds joprojām piederēja korporācijai - daudzus gadus viņa pildīja pienākumus gan korp. Dzintras Bostonas kopā, gan Bostonas S!K!K! Irēne bija asprātīga, dzirkstoša, allaž humora pilna, ar savas personības starojumu viņa prata savaldzināt katru, kam laimējās nokļūt viņas sabiedrībā. Taču vistuvākais un mīļākais visu mūžu bija viņas Kārlis- tik stiprs, tik godīgs, uzticams un labs. Irēne aizgāja Mūžībā 2000. gada 4. februārī. Atvadu brīdī skanēja viena no viņas mīļajā tautasdziesmām - ,,Pilna upe baltu ziedu…”. Tagad viņi ar Kārli ir atkal kopā- tur, kur klusums runā skaļāk par vārdiem un kur, kā šai dziesmā teikts ,,Es pazinu sav’ bāliņu Simtiem kara pulciņāi: No cepures gaisma ausa,No zobena saule lēca,No kumeļa iemauktiemi Mēnestiņis ritināsi…” Mīlestība nekad nebeidzas - ne tai, ne šaisaulē. Tāpat nebeidzas un nebūtībā nepazūd no sirds darītais, jo īpaši, ja blakus visu mūžu ir stāvējusi labā griba un vēlme ar savu esamību padarīt pasauli labāku. Un tas ir neuzvarams spēks, jo kārtējo reizi pierāda, ka tomēr pasaulē mēdz uzvarēt labestība un patiess godaprāts.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75 - III

Raksti mums