Konkursa "Lietas - likteņu liecinieces" noslēgums

Konkursa žūrija ar uzvarētājiem

2013. gada 26. aprīlī plkst. 13.00 Latvijas okupācijas muzeja telpās notika konkursa „Lietas likteņa liecinieces” noslēgums, ieskats skolēnu prezentācijās un labāko prezentāciju autoru uzstāšanās, folkloras kopas ,,Vilki” priekšnesums un, protams, apbalvošana.

Katrai lietai ir sava vērtība – ne naudas izteiksmē izsakāma, bet ar kāda cilvēka atmiņām un izjūtām cieši saistīta. Lietas stāv plauktos, lādēs, skapjos, reizēm paslēptas un svešajiem nerādāmas, jo bieži saistās ne tikai ar priecīgiem notikumiem, bet arī ar skumjām, ciešanām un tuva cilvēka zaudējumu. Taču tās prot runāt – protams, ja ļoti, ļoti uzmanīgi ieklausās. Un tad tās sāk stāstīt – par vecmāmiņas trimdas ceļu un pārdzīvotajām šausmām Sibīrijā, kad vienīgi līdzpaņemtā saktiņa atgādināja par dzimto pusi un mājām, bet pašas adīti dūraiņi sildīja rokas ziemas spelgonī, par vecvectēva ceļu pāri jūrai uz svešajām, nezināmajām zemēm, kad vienīgais prieks bija kāda fotogrāfija, kurā sev tuvos kaut ar skatienu apmīļot. Katram dzīvē pienāk brīdis, kad ir nepieciešams kāds balsts, pie kā pieturēties – un par to reizēm kļūst kaut kas citiem pavisam nenozīmīgs. Šīs lietas, kuras pašiem bija dārgākas par visu, savulaik ļāva – kaut domās, kaut sapņos – būt pie savas dzimtenes.

Bet lietām ierunāties un pastāstīt katrai savu stāstu rosināja vēstures konkursa 6. – 8. klašu skolēniem „Lietas, likteņu liecinieces” idejas iniciatori, Monreālas Latviešu Sabiedriskais centrs. Šis centrs dibināts 1983. gadā, šobrīd tā ietvaros darbojas 8 organizācijas un 105 dalībnieki, to vada Andrejs Vītols. Konkursa mērķis bija padziļināt jaunatnes interesi par Latvijas vēsturi un ieinteresēt savas ģimenes un tuvākās apkārtnes vēstures pētīšanā.

6. – 8. klašu skolēni konkursā varēja piedalīties individuāli, grupās un arī veselām klasēm. Neparastākā bija paredzētā darba forma – savāktos attēlus, intervijas un pārējo informāciju, bija jāapkopo multimediju prezentācijā. Darbi tika vērtēti pēc pieciem kritērijiem, no kuriem vissvarīgākie bija pētījuma oriģinalitāte un patstāvīga vēstures avotu vākšana. Vērtējot tika ņemts vērā arī savāktais informācijas daudzums un kvalitāte, kā arī informācijas apkopojums vienotā stāstā. Savu radošumu skolēni varēja parādīt prezentācijas noformējumā.

Konkursa nolikumā paredzētas balvas visās trīs kategorijās: 1. vietu ieguvējiem 500 Ls, 2. vietu ieguvējiem 350 Ls, 3. vietu ieguvējiem 250 Ls, kā arī tika paredzētas atzinības balvas interesantāko un radošāko darbu autoriem. Žūrijas komisijas darbu vadīja Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs V. Nollendorfs. Vērtēšanā piedalījās cilvēki, kas paši pēc ilgiem trimdas gadiem atgriezušies Latvijā – V. Vītols (Vītolu fonda dibinātājs), PBLA pārstāvniecības vadītājs Latvijā J. Andersons, ziedotāji P. Bolšaitis, A. Jansone, kā arī vairāku paaudžu vēsturnieki – A. Rundzāns, J. Vanags, I. Akmentiņa.

2013. gada 1. martā tika iesūtīti 90 nolikumam atbilstoši darbi no visiem Latvijas novadiem. Skolēni bija atraduši visdažādākās lietas – rotas (saktas, gredzenus, krustiņus), apģērbu (lakatus, cepures, cimdus, izšuvumus), darbarīkus, traukus, pat patafonu, galdu, lādes, kumodes un visdažādākos dokumentus: fotogrāfijas, liecības, apliecības, piezīmju grāmatiņas un pat būvplānu. Tās visas bija kļuvušas par sarežģītu likteņu lieciniekiem. Skolēni bija izmantojuši ģimenes arhīvus, veikuši intervijas, apmeklējuši muzejus un arhīvus, lai atrastu stāstam trūkstošos dokumentus vai vēsturiskās liecības. Katra prezentācija ir aizkustinošs stāsts par cilvēkiem un ģimenēm, kas bijuši spiesti doties svešumā un kuri arī tālumā visgrūtākajos laikos ir spējuši saglabāt atmiņas par dzimteni un cerību atgriezties. Prezentācijas veido virtuālu muzeju, kurā ir izdevies saglabāt kaut mazliet no mūsu tautas zūdošās vēstures.

Pateicoties Monreālas Latviešu Sabiedriskā centra iniciatīvai, tik daudzi Latvijas bērni un jaunieši kļuva bagātāki ne tikai ar zināšanām, bet arī ar apjausmu, ka arī viņi un viņu tuvinieki ir daļa no tautas vēstures. Bet kāda saktiņa, kāda fotogrāfija, kāda tautiska josta viņiem kļuva par TO saktu, TO fotogrāfiju, TO jostu – īpašo, nozīmīgo, savas dzimtas cilvēku Tēvzemes mīlestību apliecinošo. Tikai tā mēs mācāmies savas tautas vēsturi – izjūtot, izsāpot un līdzi pārdzīvojot, sev tuvos un sevi pašu par šīs vēstures daļu padarot un savu zemi caur kopējām sāpēm, ciešanām un pārdzīvojumiem vēl vairāk iemīlot.