Stāsts par sapņiem


Andrejs un Dulcie Ozoliņi ar stipendiātiem un pasākuma viesiem

17.janvāra vakarā sešdesmit jaunieši, Vītolu fonda stipendiāti, atlika malā grāmatas un domas par kārtējo ziemas sesijas eksāmenu, lai dotos uz īpašu tikšanos - uz tikšanos ar sapni. Bija pārstājis snigt, uzspīdēja saule, bet Rīga tērpās baltā sniega rotā - kā jau pieņemts, dārgu ciemiņu Latvijā sagaidot, dūraiņi sildīja rokas, bet sirdi- apjausma, ka tūlīt, tūlīt atkal būs iespēja satikt cilvēku, kas tic savam sapnim un dāvā iespēju to piepildīt arī citiem.

Sapņi palīdzēja pārvarēt sāpes un grūtības, tie sniedza spēku Andrejam Ozoliņam, ilggadējam Vītolu fonda ziedotājam, kopā ar dzīvesbiedri Dulcie mērot ceļu no Anglijas, lai jau astoto gadu dāvātu iespēju studentiem apmeklēt Latvijas Nacionālo operu. Ne velti saka, ka sapņi ir Dieva valoda, domas augšāmcelšanās, brīnuma piepildījums - tas tika apliecināts arī šoreiz, jo vēlēšanās sastapt sev tik mīļos stipendiātus bija svarīgāka par ceļa grūtībām, tā deva spēku lidot.

Šoreiz Ozoliņa kungs bija sarūpējis biļetes uz baletu „Sapnis vasaras naktī”. Saviem četriem stipendiātiem šo iespēju dāvināja arī ziedotāja Biruta Heistere. Pirms izrādes jaunieši tika aicināti uz kafijas galdu viesnīcas RĪGA restorānā, kur izbaudīja  restorāna vadītājas Ligitas Undzēnas laipnību un rūpes. Viesu vidū bija ziedotājas Astrīda Jansone, viņas māsa  Lilita un  Richards Spuri.

Savā uzrunā Andrejs Ozoliņš runāja par izglītības lomu cilvēka dzīvē: ,,Galvenais ir mācīties. Bez izglītības nav iespēju kaut ko dzīvē sasniegt. Bez tās nekur netiksi, un neviens tev nevarēs palīdzēt.”

Šoreiz viņš bija sarūpējis vēl kādu īpašu dāvanu. Stipendiātus un ielūgtos viesus ar svētku uzrunu sveica Guntis Gailītis, Operas režisors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, Rīgas pieminekļu aģentūras direktors. Viņš vērsa uzmanību uzrakstam, kas redzams uz Latviešu biedrības nama ēkas - tās ir četras vērtības, kas cilvēku pavada visu mūžu -zeme, zinātne, ražošana, daile. Režisors stāstīja arī par draudzību mūža garumā ar Andreju Ozoliņu - viņš atcerējās padomju laiku, kad Andrejs tolaik piepildīja viņa sapni - atsūtīja no Anglijas Latvijā tolaik nepieejamo Bendžamina Britena operas „Mazais skursteņslauķis” partitūru un tā dāvāja iespēju tapt brīnišķīgai izrādei. Šobrīd notiek šīs operas jauns iestudējums, un jaunieši cer, ka nākošajā tikšanās reizē viņiem būs iespēja to noskatīties. Savu uzrunu Guntis Gailītis beidza ar visiem zināmajiem R.Blaumaņa vārdiem: „Mans zelts ir mana tauta. Mans gods ir viņas gods!”, un šoreiz tie skanēja tik pārliecinoši, ka lika stipendiātiem saprast, ka tieši tāds ir šī cilvēka dzīves vērtību mērs.

Ir neatsverams ALIF sniegtais materiālais atbalsts Latvijas jauniešiem, taču īpaši augstu vērtējama Ozoliņu ģimenes, Andreja un Dulcie, vēlme tuvāk iepazīt stipendiātus, dāvāt viņiem prieku, ko sniedz mākslas baudījums, un dalīties savā dzīves pieredzē un atziņās. Vaicāts, kas viņu mudina ne tikai palīdzēt Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību, bet arī iepriecināt ar šādiem pasākumiem, Ozoliņa kungs atzīst:,,Uz šo jautājumu varētu atbildēt pavisam īsi – atmaksāju parādu. Parāds ir saistīts ar manām jūtām par labestību un palīdzību, ko esmu saņēmis no cilvēkiem, kas man ir devuši iespēju iegūt augstskolas izglītību. Jūtos parādnieks visiem šiem cilvēkiem, kaut viņi nekad neko nav prasījuši. Savukārt kultūras un mākslas pārzināšana manī ir radījusi vēlēšanos palīdzēt arī citiem iepazīties ar lietām, kas viņiem ir jaunas, neredzētas un nedzirdētas. Kamēr spējam, to mēs ar Dulcie darām. Viņa zina manu dzīves stāstu un palīdz man atmaksāt to, ko uzskatu par mūža parādu. Tas nav slogs, jo mums pašiem ir prieks, ka varam palīdzēt.’’

Jaunieši augstu novērtēja skaisto baleta izrādi, bet vislielāko prieku viņiem sagādāja iespēja būt kaut vienu vakaru kopā ar šiem labestīgajiem un dzīvesgudrajiem cilvēkiem - Ozoliņu ģimeni, un jau nākošajā dienā tapa pateicības vēstules:

"Dažam varētu pat šķist neaptverami un neticami, ka viena ģimene tā vienkārši uzdāvina šādu unikālu dāvanu veselai studentu grupai. Domāju, ka vakardiena jauniešiem ir kā stimuls tam, ka, neskatoties uz jau dzīvē padarīto, vienmēr ir iespēja sevi padarīt vēl labāku un paveikt vēl citu nebeidzami daudz lietu." (Emīls Rusovs)

"Vēl ilgi domāju par to, cik tomēr pasaulē ir daudz labsirdīgu cilvēku. Šis vakars man paliks atmiņā tik ļoti gaišs un pārdomām pilns." (Annamarija Trausa)

"Katra tikšanās ar cilvēkiem, kas tik daudz dara studentu labā, ir patiešām lieliska. Dzirdēt šo cilvēku dzīvesstāstus, uzskatus ir patiess gandarījums. Šī tikšanās ar Andreju un Dulcie Ozoliņiem bija brīnumaina. Redzēt šos patiesos un nesavtīgos cilvēkus ir liels gods! Paldies liels par šo iespēju! Un balets bija brīnišķīgs - tā beigās sapratu, ka smaidu, un, izejot no Operas ziemīgi aukstajā Vecrīgā, jutos kā spārnos, gluži kā sapnī vasaras naktī - lai gan ar siltiem vilnas cimdiem rokās!" (Diāna Kauce)

"No uzrunas man prātā palika tas, ka studenta galvenais darbs ir mācības un ka tikai izglītība virza mūs dzīvē uz priekšu. Sevis pilnveidošana nav vienas dienas vai mēneša jautājums, tam būtu jānotiek visas dzīves laikā. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka mēs esam daļa no sabiedrības, un, ja katrs dos tai kaut mazumiņu, pati sabiedrība un pasaule kļūs daudz gaišāka. Galvenais, lai katram cilvēkam ir šī bezgalīgi patiesā sajūta, ka sirds malām pāri kūsā laime." (Ieva Vilcāne)

"Mums apkārt ir tik daudz drūmu un rūpju nomāktu seju, ka brīžiem liekas, ka latvieši ir aizmirsuši par sevi, saviem līdzcilvēkiem un savu dzīvesprieku, bet šajā vakarā, ieklausoties visu šo jauko cilvēku runās, es sapratu, ka vēl ir tik daudz cilvēku, kas neieslīgst pesimismā, bet cīnās par sevi ar savām zināšanām, un ir cilvēki, kas no visas sirds palīdz un dod iespēju šiem cilvēkiem gūt ne tikai zināšanas, bet paplašināt redzesloku, baudot mākslu." (Anita Apine)

"Bija liels prieks un liels pārdzīvojums atkal Jūs satikt Rīgā.  Ir liels pagodinājums un arī liels uztraukums, ka ik gadu ierodaties ar mums tikties, par spīti visām pūlēm, ko Jums tas prasa, lai dalītos savās domās un vērtējumos. Ir labi, ka izdodas kaut reizi gadā pateikt savu “paldies” arī Jums personiski, par visu Jūsu ieguldīto darbu, līdzekļiem un pūlēm, kurus Jūs tik pašaizliedzīgi un nesavtīgi veltāt. Es tikai vēlētos, kaut spētu par to jebkad pienācīgi pateikties." (Mārtiņš Kokainis)

"Man bija neizsakāms gods atrasties šādu cilvēku sabiedrībā. Mācība, ko paņēmu no vakardienas, bija izcila. Brīžiem pārņēma tāda nedaudz nereāla sajūta - vai tas viss tiešām notiek ar mani?” (Agnese Skujevska)

"Pēc šī vakara jutos emocionāli pacilāts, par iegūtiem iespaidiem stāstīju visiem draugiem, ko sastapu.” (Jānis Oga)

"Tas tik tiešām ir brīnums, ka Ozoliņu ģimene varēja atlidot no Anglijas un tovakar būt kopā ar mums. Es apbrīnoju šos cilvēkus - ar  viņiem būtu jālepojas Latvijai ne tikai tāpēc, ka viņi palīdz jauniešiem iegūt augstāko izglītību un sniedz viņiem iespēju vismaz reizi gadā apmeklēt šāda veida kultūras pasākumu, bet arī tāpēc, ka viņi ir ļoti labs paraugs savstarpējām cilvēcīgām attiecībām, lojalitātei un cieņai vienam pret otru." (Kristīne Kriņģele)

"Prieks, ka Latvijā ir tik daudz labu cilvēku, kas palīdz tiem, kam iet grūtāk. Šis vakars mani atkal motivēja tālākam darbam. Paldies par iedrošinājumu!’’ (Matīss Ozoliņš)

"Paldies, ka atgādinājāt, ka reizēm jāpaceļ aci un jānovērtē tas, kas redzams tur, augšā!” (Ingūna Strode )

"Pēc šī  pasākuma es sajutos vēl vairāk piederīga savai zemei, es jutos lepna, ka esmu šeit un nekur citur, ka mani sapņi saistās ar Latviju.” (Evija Čamane)

Stāsts par šo vakaru ir stāsts par sapņiem - par Andreja Ozoliņa sapni redzēt Latvijā izaugam gudru un mērķtiecīgu jauno paaudzi, par Gunta Gailīša sapni dāvāt tautai izcilu mākslas baudījumu, par stipendiātu sapni iegūt augstāko izglītību un nākotnē strādāt savas Tēvzemes labā, bet visiem kopā – par sapni redzēt savu zemi brīvu, bagātu un laimīgu. Ne velti saka, ka cilvēki ir tik jauni, cik jauni ir viņu sapņi.

Palaidīsim sapņus brīvībā, lai tie paši atrod mirkli, kad tiem jātop īstiem! Un tas noteikti būs iespējams, pateicoties Andrejam un Dulcie Ozoliņiem un vēl vairāk kā 170 ziedotājiem, kuri palīdz īstenot Vītolu fonda mērķi - izskolot  Latvijas jauniešus.

 

2012./2013. mācību gadā ar Anglijas Latviešu atbalstu Latvijā studē 59 studenti. Vītolu fonds administrē: 10 DV Anglijas fonda, 28 viesnīcas „Radi un draugi”, 1 Ādolfa Sīļa - Sandras Petersones, 1 Ādolfa Sīļa -  Edvarda Dunēna, 1Jāņa Tauriņa,1- Ineses Auziņas Smitas  un Rodžera Smita,  2 Andreja un Dulcie Ozoliņu, 4 ALIF, 3  Metas Ūdres piemiņas,1 Korp! Imeria Anglijas kopas, 1 Laimas Speakman-Brown piemiņas, 2 Veltas Skultānes piemiņas, 1 Pēteŗa Pētersona un Ivara Ivara Jura Sinkas stipendijas.

 

Vita Diķe

www.vitolufonds.lv

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Raksti mums