Tiek dibināta Liepājas ebreju piemiņas stipendija.

,,Ļaunu ņemt un vērst par labu – tas ir piedot. ’’                                                                                Rainis

Cilvēka dzīvība - Visuma lielākā  balva. Neatkārtojama, vienreizēja un neatgūstama. Un tik trausla, saskaroties ar rupju spēku un varmācību. Taču allaž uz pasaules ir bijuši ļaudis, kuriem nav trūcis drosmes pret ļaunumu cīnīties, kuri pat vistumšākajos vēstures brīžos ir spējuši saglabāt cilvēcību un līdzcietību. Arī mūsu zemes  pagātnē ir laiks, kuram mūžam būs īpaša vieta latviešu un ebreju tautas  attiecību vēsturē- holokausts, pats traģiskākais laiks ebreju tautas dzīvē. Un vienlaikus - lielas latviešu tautas daļas varonības apliecinājums, kurš vēsta par drosmi un pašaizliedzību, par cilvēcību, kura tika pārbaudīta ļoti skarbos apstākļos.

Latvijā dibinātā ,,Kluso varoņu fonda” mērķis ir cildināt un atbalstīt tās ģimenes, kuras, riskējot ar savu dzīvību, ir glābušas citus cilvēkus. ,,Kluso varoņu fonds”  vēlas vairot pasaulē labo un cildināt cilvēcību, pretnostatot Otrā pasaules kara zvērību aprakstiem stāstus par  ļaužu varonību, palīdzot saglabāt dzīvību citiem.  Šī fonda dibinātāji-  Eduardu Anderss un Pēteris Bolšaitis.

Eduards Anderss (Alperovičs) ir dzimis 1926.gadā Liepājā. 1941. gada jūnijā viņš tikko izbēg no izsūtīšanas uz Sibīriju, bet, vāciešiem okupējot Latviju, būdams ebrejs, nonāk nāves briesmās. Tēvs viņu izglābj,  nepatiesi apgalvojot, ka Eduarda māte nav ebrejiete, bet gan ebreju ģimenē uzaudzināta atradene. Taču viņa tēvu, kā arī 24 citus piederīgos nacisti nogalina. 1944. gadā Eduards kopā ar māti emigrē uz ASV. No 1955. Līdz 1991. gadam viņš strādā par ķīmijas profesoru Čikāgas Universitātē un nododas meteorītu un Mēness akmeņu izpētei. Viņam piešķirti dažādi akadēmiski pagodinājumi, tostarp biedra statuss ASV Nacionālajā zinātņu akadēmijā un Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grāds. Eduards Anderss allaž dāsni ziedojis dažādiem projektiem. Latvijā iznākusi viņa grāmata ,,Latviešu vidū holokausta laikā” („Amidst Latvians During the Holocaust”), kurā autors, spējot sajust kopīgu Latvijas, kopīgu cilvēcisku sāpi, vienlaikus izvērtē Latvijas un pasaules dramatiskos vēstures notikumus. Šī grāmata- pamats kvalitatīvi jaunai izpratnei latviešu un ebreju attiecībās. ,,Tikai divi procenti ebreju pārdzīvoja nacistu okupāciju. Es esmu viens no viņiem, un šis ir mans stāsts par tolaik piedzīvoto un pārdzīvoto..." teicis grāmatas autors  Eduards Anderss.

Pēteris Bolšaitis 1944. gadā izceļoja uz Austriju, tad – uz Venecuēlu. Viņš studējis ķīmiskās inženierzinātnes Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā (Caltech), pēc tam Delavēras universitātē ieguvis doktora grādu un strādājis par mācību spēku Maksa Planka Fiziskās ķīmijas institūtā Getingenē (Vācijā), Venecuēlas Pētniecības institūtā (IVIC) un Venecuēlas Centrālajā universitātē, kā arī Merilendas universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā Amerikas Savienotajās Valstīs, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Kopš 1993. gada Pēteris Bolšaitis darbojas Latvijā, atjauno un apsaimnieko ģimenes nekustamo īpašumu – Lāčplēša centru. 1997. gadā kopā ar sievu Īru pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Pēteris darbojas dažādās sabiedriskās bezpeļņas organizācijās – Latvijas Okupācijas muzeja fondā un studentu korporācijā Fraternitas Lettica. Paralēli darbībai sabiedriskajās organizācijās Pēteris Bolšaitis tulko grāmatas, arī Eduarda Andersa sarakstīto ,,Latviešu vidū holokausta laikā”.

,,Kluso varoņu fonds” abu dibinātāju- Eduarda Andersa un Pētera Bolšaita - vadībā jau ir īstenojis vairākus projektus. Ir izdota Džona Haidena grāmata ,,Pauls Šīmanis” - skaudrs vēstījums par šo drošsirdīgo cilvēku, kurš cīnījās pret ekstrēmu vācu un baltiešu nacionālismu. Tā paver maz pētītu Baltijas vēstures nodaļu, kas šobrīd varētu būt īpaši svarīga jaunās Eiropas veidošanai. 2004.gadā grāmata pirmo reizi izdota angļu valodā, un tā tikusi godināta AABS (Association for Advancement of Baltic Studies), iegūstot gadskārtējo Atzinības balvu. Latvijā šīs grāmatas prezentācija notiek 26. februārī, un šim projektam  ziedojuši 14 fondi un organizācijas un 79 privātpersonas, arī vairāki Vītolu fonda ziedotāji. Savukārt šī gada nogalē tiks izdota Annas Žīgures grāmata „Latvijas klusie varoņi”. Liels ieguldījums vēstures saglabāšanā būs datu bāzes izveide, kas apkopos  to cilvēku dzīvesstāstus, kuri glāba citus - tā tiks nemitīgi papildināta ar jauniem faktiem un likteņstāstiem.

Pagājušā gada vasarā "Kluso varoņu fonds" ir dibinājis arī Liepājas ebreju piemiņas stipendiju maznodrošinātiem, bet spējīgiem jauniešiem, kuru uzticēts administrēt Vītolu fondam.  Stipendijai ziedojusi holokaustu pārdzīvojušu liepājnieku meita, kuras ģimenei 1948. gadā laimējās izbraukt uz Izraēlu. Kaut gandrīz visi viņu tuvinieki tika holokaustā iznīcināti, tie savai meitai allaž mācīja neturēt naidu ne pret vāciešiem, ne latviešiem. Kad ziedotāja nesen saņēma nelielu, negaidītu naudas summu, viņa, pati palikdama anonīma,  nolēma to veltīt kādam Latvijas jaunietim ar īpašām vajadzībām neatkarīgi no viņa tautības vai ticības, lai palīdzētu gūt augstāko izglītību. ,,Ciešanas skar cilvēkus neatkarīgi no viņu izcelsmes,"  ziedotāja uzskata, un viņai ir pamats to teikt- viņa pati dzimusi koncentrācijas nometnē kā bērns invalīds, un viss mūžs ir bijis nepārtraukta cīņa par iecerētā īstenošanu. Stipendiju augustā saņēma Ričards Mauriņš. Pašlaik Ričards studē RTU Informācijas tehnoloģiju studiju programmas 1.kursā. Stipendiātam labdare raksta: "Tas ir liels pārdzīvojums pēkšņi zaudēt fiziskās spējas, un grūtību pārvarēšana prasa lielu dvēseles un gribas spēku. Es ceru, ka, ja Ričards spēs pārvarēt savus ierobežojumus, viņš vēlāk arī pats centīsies palīdzēt citiem līdzīgi cietušajiem.” Šī stipendija- apliecinājums tam, ka arī viens cilvēks ar savu personīgo izvēli un apņēmību var mainīt pasauli uz labo pusi un ļaut kādam citam īstenot sapņus.

,,Kluso varoņu fonds ‘’ cildina varonību. Bet  latviešu valodā vārds “varonis” cēlies no vārda “vara”, tātad- varonis ir tas, kuram ir vara pār sevi, un viņš var to, ko nevar citi - pirmām kārtām, nelokāmi un nesatricināmi visos laikos un apstākļos pastāvēt par Cilvēcību. Tāpēc reizēm tas, kas tiek dēvēts par varonību un kas sajūsmina ar savu gara lielumu un vērienīgumu, nav nekas cits kā mierīga un nesatricināma, lepnuma un pašcieņas pilna Cilvēcības slavināšana.