Tikšanās ar Dzintru Bungs

"Prieks izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem."

Zenta Mauriņa

  

Vītolu fonds ap sevi allaž ir pulcējis pašus bagātākos cilvēkus, jo visbagātākie, kā zināms, ir tie, kas rod bezgalīgu prieku, darot laimīgus citus. Tādu bagātu, cilvēkmīlestības prieka apveltītu cilvēku fondā laimējās sastapt nebūt ne tik ļoti pavasarīgā marta dienā, kuru saulainu, gaišu un siltu darīja Vītolu fonda ziedotājas Dzintras Bungs labestība un prieks, tiekoties ar saviem stipendiātiem. Šķiet, ka Dzintras kundze prot priecāties par visu - gan par jauniešu sasniegumiem mācībās, gan par dāvanā atnestiem saldumiņiem, bet galvenokārt  par savu varēšanu palīdzēt citiem, darīt tos laimīgus, ļaut piepildīt sapņus.

2006.gada pavasarī Dzintra nodibināja stipendiju savu vecāku piemiņai, un kopš tā laika viņas domas un darbi nesaraujami saistīti ar notiekošo Vītolu fondā. Meta Leontīne Bungs bija medicīnas māsa, bet Jānis Arvīds Bungs savulaik absolvēja Ķīmijas fakultāti Latvijas Universitātē. 1944. gada oktobrī ģimene devās bēgļu gaitās. Pēc kara Jānis bija lektors UNRRA’s universitātē Minhenē. Darmštates tehniskajā augstskolā viņš veica pētījumus un, sekmīgi aizstāvot disertāciju, ieguva Dr. rer. nat. grādu, bet Meta turpināja medicīnas māsas darbu. 1950. gada Bungu ģimene izceļoja uz ASV un apmetās netālu no Klīvlendas. Jānis Bungs strādāja savā profesijā – bija vadošais pētnieks rūpniecībā un žurnāla Chemical Abstracts zinātniskais līdzstrādnieks. Abi vecāki aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Ar mīlestību un latviskā garā tika audzināti bērni.

Dibinot stipendiju, Dzintra tic, ka stipendiāti, gluži tāpat kā viņu vecāki, centīsies iegūt labu izglītību, pilnveidot sevi kā personības un palīdzēs uzplaukt savai Tēvzemei, tādēļ saprotams Dzintras prieks, satiekot jauniešus, kuri prot novērtēt saņemto atbalstu: ,,Liels paldies par tik skaistu, apdāvinātu, centīgu un daudzsološu stipendiātu atrašanu. Bija tik jauki un pacilājoši ar viņiem iepazīties.  Mani vecāki par viņiem noteikti loti priecājas, raugoties uz zemi no kādas mākoņa maliņas debesīs. Pēc mūsu pārrunām man radās pārliecība, ka katrs no stipendiātiem savā veidā un ar saviem dotībām, interesēm un jau paveikto darbu  ir apliecinājums Latvijas attīstībai un labākai nākotnei.’’

Tikšanās laikā no Dzintras staroja īsts un neviltots prieks, viņa cienāja jauniešus ar pašceptiem gardumiem un solījās apmeklēt visus izlaidumus. Pēc pasākuma stipendiāti savus pateicības vārdus pauda mīļās un pateicības pilnās vēstulēs: ,, Šīs dienas tikšanās bija tik iedvesmojoša. Sirds siltums, ko izstaro katrs vārds, smaids un acu skats ir tas, kas iedvesmo censties, mērķtiecīgi darboties un tiekties pēc augstākiem sasniegumiem. Taču jāatzīst, ka man palīdzēja ne tikai materiālais palīdzība. Galvenokārt es saņēmu  garīgo atbalstu, kas ir neaprakstāms dārgums. Sajūta, ka tev tic, tevi iedrošina, tevi atbalsta un ar tevi lepojas ne tikai tava ģimene, bet arī pavisam svešs cilvēks, ir tā, kas liek ticēt sev un censties vēl vairāk, tā, kas sniedz drosmi uzdrīkstēties. Es droši varu apgalvot, ka šis cilvēks nu jau ir daļa no manas ģimenes. Esmu laimīga un lepna, ka esmu pirmā Dzintras stipendiāte, jo tieši tādēļ mūsu attiecības ir tik īpašas un esmu pārliecināta, ka tā tas būs vienmēr.” (Lāsma Ekimāne).

,,Pirms tikšanās es nekad nebiju redzējis un pazinis Dzintru Bungs. Visas dienas garumā pirms tikšanās biju domājis un iztēlojis šo brīnumcilvēku. Bet, ieraugot viņu, visi vārdi un domas kaut kur aizklīda. Vārds „PALDIES” tai mirklī likās tik niecīgs. Man ir ļoti liels prieks, ka bija iespēja satikties un iepazīties ar Dzintru Bungs. Tik dzīvespriecīgu un ar dzīvi apmierinātu cilvēku es jau sen neesmu sastapis savā ceļā.  Paldies par šiem neaizmirstamajiem mirkļiem, kurus bija iespēja pavadīt tik brīnumaina cilvēka sabiedrībā.” ( Arturs Barščevskis)

,,Šī bija mana pirmā tikšanās ar savu mecenāti, un es patiešām par to priecājos. Ir ļoti skaisti, ka ir šādi cilvēki kā Bungs kundze un viņas ģimene, kas nesavtīgi ir spējuši palīdzēt citiem. Tas liek izjust nopietnu atbildības sajūtu un arī pašam domāt par savu devumu pasaulei. Man ir prieks, ka Bungs kundze ir atgriezusies dzīvot Latvijā, jo šādi cilvēki mūsu valstī nes daudz gaismas .”(Lauris Baltiņš)

,,Smaidošas acis un rūpīga sirds. Manuprāt, tas vislabāk raksturo mūsu ziedotāju. Ko varētu mācīties no Dzintras kundzes? Būt ikvienā dzīves situācijā drosmīgiem, bet apdomīgiem. Smaidīt. Vingrot. Un būt priecīgiem. ‘’ (Vita Štokmane)

Tikšanās laikā ziedotāja pastāstīja, ka viņas mammītes vaļasprieks esot bijis rožu dārzs, kurā audzis vairāk kā tūkstoš rožu stādu. Bet bijis viens noteikums - ik rozei bijis jāsmaržo. Un to tās tolaik noteikti arī darīja, jo kā gan var nesmaržot, neaugt un neziedēt tas, kas tiek tik ļoti, ļoti mīlēts. Taču mīlestība, kā zināms, gadiem ejot, nezūd - to savulaik baudīja gan šie krāšņie ziedi tālajā un skaistajā Amerikas dārzā, gan pati Dzintra, bet nu tā tiek dāvāta viņas jauniešiem kopā ar prasmi priecāties - par dzīvi, par darāmo darbu, par saviem un citu panākumiem šai zemē, kuru visi kopā gribam laimīgu darīt.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Raksti mums