Ieva Fībiga


Talsu novada fonda stipendijas un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) stipendijas saņēmēja no 2007.-2010. gada Ieva Fībiga.

Atceros siltu pavasara dienu Talsos 2007. gadā. Sniegi nokusuši, koki sazaļojuši, un sajūtas dievīgas, vasarai tuvojoties, bet 12. klases noslēgums vienmēr nāk ar nemiera sajūtu pakrūtē un ar apkārtējo dzelošo un biežo jautājumu – ko tad studēsi un kas būsi. Lai cik tas ironiski un mazliet naivi tas skanētu, tajā dienā biju aizgājusi uz tādu iestādi, ko modīgi dēvē par karjeras centru. Tur aizpildīju testu, kura mērķis bija noskaidrot – vienkārši izsakoties – ko darīt ar savu dzīvi pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Es noteikti nebiju no tiem cilvēkiem, kas jau bērnībā zina, ka būs ārsti, skolotāji, arhitekti vai kādi citi tam līdzīgi populāri un sabiedrībā saprotami un atzīti profesijas pārstāvji. Testa rezultāti bija tikpat ticami un nozīmīgiDelfos lasāmie dienas horoskopi, tomēr tas nebija izšķiests laiks, jo šajā karjeras centrā manās rokās nonāca buklets, kur bija rakstīts par klasiskās filoloģijas studiju programmu un iespēju mācīties sengrieķu valodu. Lūk, šī ir mana vienīgā un īstā mīlestība no pirmā acu skatiena! Laikam lieki piebilst, ka šī mīlestība turpinās arī šodien – nu jau gandrīz desmit gadus vēlāk.

Šajā pašā pavasarī biju pieteikusies fonda administrētajām stipendijām. Vasarā biju iesniegusi dokumentus vienīgajā vietā Latvijā, kur iespējams apgūt sengrieķu valodu – LU Klasiskās filoloģijas bakalaura studiju programmā, un vēlāk saņēmusi īsziņu ar tekstu, ka varu studēt par budžeta finansējumu. Lieliska ziņa! Augusta beigās šo lielisko ziņu kā ķirsis uz kūciņas (visīstākais cherry picking!) papildināja Talsu novada fonda valdes priekšsēdētājas Ivetas Rorbahas zvans, ka man piešķirta Talsu novada fonda stipendija. Un tā visus trīs bakalaura studiju gadus mani atbalstīja Vītolu fonda administrētās stipendijas – vispirms ar jau minēto Talsu novada fonda stipendiju un pēdējā gadā ar PBLA stipendiju.

Vienmēr esmu domājusi, ka tā nopelns ir bijis ne tikai tas, ko un kā esmu darījusi, bet gan mana izvēle studēt klasisko filoloģiju. Klasiskā filoloģija, klasiskā izglītība, sengrieķu un latīņu valoda – Eiropas pamatu pamats. Kas gan cits!? Lai gan jāpiekrīt viedoklim, ka šī elitārā izglītība ir sava veida augstā plaukta izklaide, tomēr bez tās Latvijas sabiedrība nevar iztikt. Kas gan tā būtu par absurda situāciju, ja neviens latviešu valodas runātājs nevarētu atdzejot Homēru vai Vergiliju, nevarētu tulkot Jaunās Derības tekstus un galu galā nevarētu gluži kā ar roku caur senajiem oriģināltekstiem pieskarties antīkajai pasaulei! Tāpēc mēs esam – daži klasiskie filologi, un tāpēc studēt sengrieķu un latīņu valodu ir tikpat saprotami kā jebko citu. Un par šo sapratni vēlreiz Vītolu fondam paldies!

Pēc bakalaura studijām nāca jaungrieķu valodas vasaras skola Tesalonīkē, un tai sekoja patīkamais maģistra studiju laiks.  Maģistra studiju laiks zīmīgs arī ar to, ka pirmo reizi sastapos ar savu antīko mīlestību Galēnu – 2.gs. m.ē. dzīvojošu un sengrieķu valodā rakstošu ārstu no Pergamas. Par vienu no viņa traktātiem tapa mans maģistra darbs, un no tā savukārt izauga vēlme rakstīt disertāciju. Tāpēc šis pavasaris ir jau trešais LU Valodniecības doktora studiju programmā, rakstot disertāciju Metaforiski termini sengrieķu medicīnas tekstos klasiskās filoloģijas apakšnozarē. Šo studiju laiku papildināja latīņu valodas mācīšana vidusskolēniem Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā divu gadu garumā, bet pašlaik savas zināšanas izmantoju, rakstot šķirkļus topošajai Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai.

Kas zina, kā izvērtīsies turpmākie gadi – ar abu klasisko valodu pamatu un pētījumu par antīko medicīnu, tomēr izvēle būt šajā jomā nozīmē ziedot tai laiku (=dzīvi), un tas ir skaisti. Un brīžos, kad ir grūti, atceros savas mīļās profesores Ilzes Rūmnieces teikto pirms bakalaura eksāmeniem – jā, klasiskā filoloģija ir grūtāka un smagāka nekā citas [LU HZF] studijas, bet ar to jūs esat tuvāki dieviem! Tāds nu ir mans stāsts – mazliet tuvāks dieviem. Πιο κοντά στους θεούς. Tam vienmēr līdzās bijis mans vīrs – paldies viņam par to!

Ar vissirsnīgāko sveicienu, 

Ieva Fībiga

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums