Juris Vanags

 
 Ērikas Rītiņas ģimenes piemiņas stipendijas un Dr. Emīla Osis un Daces Muriks-Osis stipendijas saņēmējs no 2010. -2013. gadam Juris Vanags

Esmu jūrmalnieks. Vecāku mudināts, mācījos Jūrmalas Valsts ģimnāzijā nevis arodskolā. 2010. gada rudenī uzsāku studijas pieteicoties Vītolu fondā administrētajai Ērikas Rītiņas ģimenes piemiņas stipendijai. Vēlāk studiju laikā saņēmu citu stipendiju – Dr. Emīla Osis un Daces Muriks-Osis stipendiju.

Kad 2010. gada rudenī sāku studēt, ar fonda starpniecību mani uzaicināja piedalīties studentu korporācijas “Selonija” darbā. Mani veiksmīgi uzņēma korporācijā un tās kļuva par manām mājām, jo dzīvojamās telpās nodzīvoju divus gadus. Jāatzīmē, ka korporācijas dzīvojamās telpas dalīju ar vēl vienu Ē. Rītiņas ģimenes stipendijas saņēmēju, vēsturnieku Artūru Rundzānu. Studentu korporācijā “Selonija” es iepazinu uzticamus draugus, vīrus, tēvus, pilsētas dzīvi, studentus, ārzemju latviešus, dziesmas, dejas ar skaistām latvju meitenēm, goda vērtību, paukošanu, protams, alu un citas aizraujošas, un dzīvē noderīgas lietas. Manuprāt, korporācijas ir fantastiska vieta pašizaugsmei, lai iepazītu uzticību un vienlīdzību lielpilsētas vidē, kas tik bieži ir ļoti skarba. Tur latvietība ieiet sirdī, rodas plašāka izpratne par sabiedrību, valstiskuma un izglītotas sabiedrības pēctecību. Studentu korporācija “Selonija” – tagad tā ir arī daļa manis.

Studiju laikā man bija iespēja gan doties studentu apmaiņas braucienā uz Poliju uz 6 mēnešiem, gan ceļot tepat Latvijā, gan nopelnīt kādu papildus naudu ar studentu korporācijas palīdzību. Polijā laiku velti neizšķiedu, iemācījos runāt poliski un nu man arī ir sirdij tuvs draugs Polijā, ar kuru joprojām uzturam ciešus sakarus. Apmaiņas programmas studiju poļu un citu svešvalodu zināšanas lieti noder ceļojot, kā arī darbā. Noslēdzot studijas, es veiksmīgi aizstāvēju savu bakalaura darbu. Vēlos pieminēt Dr. hist., asoc. prof. Ēriku Jēkabsonu. Viņš man iemācīja pašu galveno – pareizi izvēlēties mērķi. Pat ja šis mērķis ir neliels, galvenais ir tas, vai tevi tas interesē, vai tu uz to tiecies! Strādā pie sava mērķa izvēles, un izvēlies to, kas ir tavai sirdij tuvs! Ē. Jēkabsona (pētniecības joma – Latvijas reģiona 20. gadsimta pirmās puses vēsture, Latvijas, latviešu un Latvijas reģiona militāri-politiskā vēsture u.c.) vieglais un aizrautīgais skaidrojumu uztvēru ar prieku un sajūsmu. Ar viņa vadību bakalaura darbā es izpētīju Jūrmalas policijas iecirkņa darbību no  1918. līdz 1940. gadam.

Pēc studijām meklēju darbu, vēlējos būt gids. Atrast pastāvīgu darbu šajā jomā, līdzīgi kā citur, nebija viegli. No vienkārša darba sludinājuma uzzināju par iespēju strādāt Rīgas Motormuzeja (RMM) filiālē Bauskā. Es pieteicos  un jau 2014. gada februārī sāku darbu. Darbs RMM filiālē Bauskā – tā bija paradīze. Tur bija interesanta katra diena – remontēt traktorus, pārvietot automobiļus, izzināt to vēsturi, tikt tur, kur netiek muzeja apmeklētājs.  Man uzticējās, atbalstīja un ļāva izpausties. Pēc pusotra gada RMM direktors man piedāvāja strādāt Rīgā, šo piedāvājumu nolēmu pieņemt.

Pa vidu visam - bērnības sapņi, piederība Latvijai un citas sajūtas. Lai arī audzis jauktā ģimenē, esmu kļuvis par latvieti un tā sevi apzinos. Mans tēvs, pus baltkrievs, pus krievs, audzis Latvijā, sevi uzskata par Latvijas patriotu un tāds patiesi ir. Viņa sieva, mana mamma, ir latviete. Izaudzinot mani par patriotu, uzskatīja, Latvijā ir jābūt kārtīgiem sargiem – Zemessargiem. Tādēļ pats kļuvu par ārrindas zemessargu NBS Zemessardzes 54. Inženiertehniskajā bataljonā Ogrē. Tā pēdējā laika Ukrainas notikumi atbalsojas manī. No vēstures daudzajām lekcijām atceros, ka tikai tas, kurš nepadodas, spēj sevi saglabāt un attīstīt, šis princips attiecas arī uz valsti. Un lai arī esmu tikai viens ķieģelis Latvijas mūrī, esmu tikpat svarīgs kā visi citi mūra gabali, un jo vairāk mūsu būs, jo spēcīgāka būs Latvija. Bērnības sapnis būt par karavīru ir tagad piepildīts! 

Šobrīd turpinu darbu Rīgas Motormuzejā. Te vadu ekskursijas apmeklētājiem un daru visu to, ko darīju RMM Bauskas filiālē, bet plašākā mērogā – apkopju dzelzs rumakus, sacīkšu mašīnas, motociklus, kuru atsevišķu eksemplāru vērtība ir mērāma miljonos euro. No lirikas liek atkāpties pārdomas par ikdienu muzeju dzīvē Latvijā, kas daudz kur ir skarba. Savā gadījumā ar pārliecību varu uzsvērt, ka valsts akciju sabiedrība “Ceļu satiksmes drošības direkcija” par RMM rūpējas atbildīgi – es strādāju labos darba apstākļos, saņemu cienījamu algu un esmu aprūpēts, un varu justies kā cilvēks savā vietā. Esmu lepns par savu darba vietu! Šobrīd mani plāni savijas ar manu ģimeni, draugiem, studentu korporāciju “Selonija”, RMM un Zemessardzi. Atziņa, ko cenšos ikdienā neaizmirst, visur ejot - esi kārtīgs, vienkāršs un nepadodies! Līdz šim esmu gājis pa dzīvi ar prieku un bez aizspriedumiem. Man smaida pretī – ne vien cilvēki, bet arī dzīve.  

Ar cieņu,
Juris Vanags

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums