Emīlijas Krūss piemiņas stipendija

Fragments no Emīlijas Krūss mazdēla vēstules

EMĪLIJA KRŪSS

(1906 – 1992)

Vecmammas dzīves līkloči, kā jau daudziem tās paaudzes cilvēkiem, veda cauri laikmetu griežiem un kariem. No bērnības (ar neiztrūkstošajām ganu gaitām) Alūksnes pusē, cauri Pirmajam Pasaules karam, pāragrai tēva zaudēšanai, līdz kalpones gaitām turpat dzimtajā pusē. No kāzām un bērniem, caur pārcelšanos uz Rīgu, līdz bēgļu gaitām Kurzemē Otrā Pasaules gara beigās. No atgriešanās Rīgā, cauri darba gaitām Zoodārzā ceturtdaļgadsimta garumā, kopjot krokodilus, līdz koptajam un lolotajam dārzam Carnikavā. No bērniem līdz mazbērniem un mazmazbērniem.

Bet sirdī un atmiņās jau paliek sīkumi – atblāzmas no lietām un vietām, no mirkļiem un (ne)darbiem.

Bumbieru un ķiršu kompots (no pašas dārza) ar putukrējumu sarkanās krūzītēs un „Ak, eglīte” Ziemassvētku vakarā.

Nākšana ciemos uz slimnīcu; piesnigušā ziemas mēteļa smarža un allaž neiztrūkstošais „ciema kukulis” – ar cukuru apbērti, caur sulu spiedi izmalti burkāni, kas slimnīcā likās kā delikatese.

Vēsie vēlā augusta rīti vasarnīcā, pamošanas no malkas sprakšķēšanas iekurtajā kamīnā; uz ķeblīša sildīties noliktās drēbes.

Laušanās cauri Gaujmalas kārkliem, lai noķertu upes straumes nesto dēļa galu, kuru mazdēls bija izzāģējis laivas formā („Kur tagad manas priežu mizu laivas ar papirosu kārbu zēģelēm ...”).

Pēdējais brauciens uz Zoodārzu, par kuru tika saņemts rājiens no bērniem; par tik pazīstamo taku pārstaigāšanu un kokteiļa dzeršanu kafejnīcā zem tilta.

Šī stipendija? Pateicībā par šiem sīkumiem, dodot citiem tās iespējas, kuras pašai bija liegtas.

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Contact us