Oskara un Irenes Dumpju stipendija

Oskars Dumpe dzimis 1923. gada 27. jūnijā Alūksnes rajona Trapenes pagasta “Lipšos”. Oskaram jau no bērnības veidojās īpaši tuvas saites ar vecotēvu Jāzepu Dumpi un vecomammu Minnu Dumpi. “Jau manā jaunībā vectēvs bija novēlējis “Lipšus” man īpašumā, tātad tas ir mana vecpapiņa un vecmammiņas devums latviešu jaunatnes augstākajai izglītībai, es to tagad tikai izpildu,” šodien atceras Oskars Dumpe. “Vecpapiņš bija beidzis tikai trīs klases, bet savu dēlu Voldemāru – manu tēvu – nosūtīja uz universitāti Kēnigsbergā Vācijā, kuru tēvs beidza kā diplomēts agronoms.”

Oskars un Irene Dumpji
Oskars un Irene Dumpe

 

Vācu okupācijas laikā Oskars mācījās Gaujienas valsts vidusskolā. 1944. jūlijā viņu iesauca armijā un nosūtīja pie Valkas apriņķa policijas priekšnieka par vācu valodas tulku. Kad krievi ieņēma Valku, darbavietu pārvietoja uz Strenčiem, bet pēc kāda laika O. Dumpe saņēma norīkojumu ierasties Rīgā, lai sāktu apmācības ar ieročiem. No Rīgas jauniešus pārveda uz Ventspili, lai nosūtītu uz Vāciju. Kad pienāca kuģis, Oskars izlēma nepamest vecvecākus un dārgo Latviju, nolika šauteni un aizgāja. 1944. gadā Oskara tēvs, māte un brālis izbrauca no Latvijas, un saikne ar māti un tēvu pārtrūka. O. Dumpe iesaistījās Ventspils armijas ugunsdzēsēju darbā. Kad pienāca kapitulācijas diena – 1945. gada maijs, tā kā Oskars runāja krieviski, viņu pieņēma par šoferi automašīnas pārvešanai uz Rīgu. Tad mazdēls atgriezās Trapenē pie saviem mīļajiem – vectēva un vecmammiņas – un sāka strādāt par šoferi Trapenes Piensaimnieku sabiedrībā. Kad viņš pēc sešiem mēnešiem saņēma čekas rīkojumu par apcietināšanu, par pārsteigumu Oskaram viņu atbrīvoja.

1950. gadā O. Dumpe beidza Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti un sāka strādāt artelī “Metalists” par ražošanas nodaļas meistaru, bet vēlāk par priekšnieku. No 1955. gada līdz 1964. gadam viņš bija arteļa pārvaldnieks projektu konstruktoru birojā un vēlāk Eksperimentālās vakuumtehnikas laboratorijas vadītājs. 1950. gadā O. Dumpe salaulājās ar Irenu Bērziņu. 1964. gadā Latvijas Statistikas pārvaldes priekšnieks Elerts Āboliņš aicināja Oskaru darbā, lai dibinātu rūpnīcu Rīgā. Tajā laikā vecāki, kas dzīvoja Kanādā, vairākkārt aicināja viņus apciemot. 1966. gada jūlijā O. Dumpem ierosināja attiekties no darba par rūpnīcas direktoru. Izbraukšanas atļauja tika saņemta tikai 1972. gada martā. Tēvs jau bija miris, bet Oskaru sagaidīja sirsnīga tikšanās ar mammu un brāli Andreju un viņa ģimeni. O. Dumpe sāka strādāt “Volkswagen” auto pārstāvniecībā, vēlāk citā uzņēmumā par inženieri līdz aiziešanai pensijā.

O. Dumpe iegādājās fermu un piecus gadus audzēja 455 cūkas, šajā darbā bija liels sievas Irenas ieguldījums. Tika domāts arī par saimniekošanas īsto virzienu. Tā tika izveidots ābeļdārzs ar 5000 ābelēm un 13 šķirnēm. Šī nodarbošanās ir prieks O. Dumpes dvēselei. Darbība ir ekonomiski ļoti sekmīga, āboli tiek pārdoti veikaliem un uz vietas fermā. 

2005.gadā Oskars Dumpe dibināja vienu mūža stipendiju. 2007.gadā viņš bija ieradies uz fonda pasākumu, līdzi vedot lielu dāvanu – testamentu, kurā viss dzīvē sapelnītais ir novēlēts Latvijas izglītībai.

“Vītolu fonda darbošanās nostiprina ticību un pārliecību, ka šis darbs dos ieguldījumu latviešu tautas atdzimšanā, jo esam zaudējuši veselu paaudzi, mūsu inteliģenci un labākos un centīgākos cilvēkus,” uzskata O. Dumpe. “Mūsu pašreizējā jaunatne ir cerība. Jādara ir viss iespējamais, lai katrs tiešām centīgs un apdāvināts latviešu jaunietis saņemtu augstāko izglītību.”

How to find us?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Contact us