Osvalda un lIgas Kēses (Selonijas) fonda stipendija
Osvalda Kēses tēvs dzimis Vecmuižas pagastā Zemgalē, kur saimniekot kā māju mantinieks paliek viņa vecākais brālis. Osvalda tēvs mācās un beidz Rīgas Politehnikumu, iegūstot būvinženiera grādu. Tēva skolas, studiju gadi, sākuma darba gadi un ģimenes dzīve risinās Rīgā, tāpēc arī Osvalds Kēse ir rīdzinieks, bet dzimšanas vieta ir tēva mājas Vecmuižas pagastā, Lejas Pokažos. Osvalds Kēse dzimis 1909. gada 22. jūnijā.
Osvalds un Ilga Kēses
Mierīgie bērnības gadi pārtrūkst, sākoties Pirmajam pasaules karam. 1914. gadā ģimene dodas bēgļu gaitās uz Krieviju – Voroņežu, vēlāk uz Maskavu. Pēc grūtām, pārdzīvojumu pilnām un badu ciestām dienām, sagaidot Maskavā 1917. gada sarkano ložu un varmācības apvērsumu, visai ģimenei izdodas ar vilcienu atgriezties dzimtenē. Ierodoties vācu armijas okupētajā Rīgā, beidzas Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas.
Neaizmirstamajā 1918. gada 18. novembrī Osvalds dodas uz Nacionālo teātri, bet svētku aktā nevar piedalīties sava vecuma dēļ, viņam ir tikai deviņi gadi.
1921. gada Osvalds sāk mācīties 1. Rīgas pilsētas vidusskolā. 1927. gadā iestājas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē. Studijas Universitātē jāpārtrauc, jo jāpilda kara dienesta pienākumi. Osvalds Kēse ir aktīvs būvniecībā un saimnieciskajā laukā. Ar savu būvuzņēmumu piedalās Rīgas pilsētas vadu izbūves darbos, iegūst īpašumā vairākus nekustamos īpašumus, dibina tirdzniecības firmu “Kursa”, būvē dzīvokļu ēku Rīgā (Martas ielā atpērkot ķīmisko rūpnīcu) u. c.
1935. gada 26. oktobrī Jelgavā Osvalds Kēse tiek salaulāts ar Ilgu Zēbergu. Turpmākajās dzīves gaitās viņi iet kopā cauri skaistām, darba pilnām un arī grūtām dienām.
Ir klāt mūsu Dzimtenei drūmas dienas. Krievi ar varu un brutalitāti okupē mūsu Tēvzemi un piesavinās visas vērtības un īpašumus. Ģimene pārceļas uz laukiem, Osvalds atsāk studijas. Lai netiktu aizsūtīts uz Sibīriju, jābēguļo, jāslēpjas pagrabos, Rīgas jūrmalā, mežos, svešos dzīvokļos. 1944. gada sākumā Osvalds iegūst LU diplomu ar būvinženiera grādu.
1944. gadā sākās trimdas ceļš uz Vāciju. Ģimene nokļūst Eslingenes latviešu pārvietoto personu (DP) nometnē. 1948. gadā radās iespēja visai ģimenei kopīgi izceļot uz Venecuēlu.
Sākās jauns dzīves posms svešā zemē, ar dažnedažādām grūtībām, bez valodas prasmes, pavadot sākuma dienas “Trompillo” nometnē un primitīvos dzīves apstākļos. Pēc vairākiem mēnešiem, kad varēja jau sākt saprasties, sāk strādāt par zīmētāju un pēc tam projektēšanas birojā Karakasā, Venecuēlas galvaspilsētā. Drīz Osvalds Kēse pārņem projektu būvēšanas biroja vadību, patstāvīgi pievēršas dzelzsbetona un dzelzskonstrukciju aprēķiniem, dibina arī savu būvniecības uzņēmumu. 1958. gada iestājās būvniecības krīze, bet darbs turpinās, projektējot un realizējot Karakasā un Venecuēlas iekšzemē ūdens un kanalizācijas darbus. Apsver iespēju par rūpniecības attīstīšanu, kas arī piepildās. Pašlipošu materiālu, izolācijas lentes, silikonizēta papīra, iepakojamā materiāla un citu plaša patēriņa materiālu gatavošana Celoven C.A. un tam blakus attīstīta uzņēmumu grupa ir viena no spēcīgākajām ražotnēm šajā nozarē. Sākumā viņam pievienojas arī znots Andrejs Sadde un svainis Bruno Briedis, pēc tam iesaistās visa ģimene, kas dzīvo Venecuēlā, ieskaitot bērnus un mazbērnus.
Osvalds un Ilga bija nešķirams pāris, viens otru atbalstīja, abi staigāja roku rokā 51 gadu. Ilgai bija īpašs talants saturēt ģimeni kopā, audzināt bērnus un mazbērnus latviskā garā, uzsverot tradīcijas un latviešu valodu, ticību un mīlestību. Aktīvi darbojās latviešu draudzē un veicināja visu, kas bija saistīts ar Seloniju. Grūtās dienās Ilgai arī netrūka spēka iesaistīties darbā, kas ekonomiski palīdzēja sākt jaunu dzīvi svešā zemē.
Tā ir aizritējis Osvalda Kēses un viņa laulātās draudzenes Ilgas pilnais mūža posms, ejot cauri baltām un nebaltām dienām. Ģimenē ir izaudzināti četri bērni. Nākamajās paaudzēs ir septiņi mazbērni un deviņi mazmazbērni.
Osvalds Kēse, tāpat kā viņa tēvs būvinženiers Andrejs Kēse, pieder pie Selonijas saimes. Pie Selonijas saimes pieder arī Osvalda abi dēli Andrejs un Osvalds Uldis, kā arī četri mazdēli Andrejs D. Kēse, Aleksandrs, Andrejs un Kārlis Sadde.
Osvalds Kēse mira Karakasā 1997. gada 5. maijā, Ilga – 2001. gada 23. oktobrī, abi apbedīti Vācijā, Eslingenē, latviešu kapu nodalījumā, abus izvadīja arhibīskaps Elmārs E. Rozītis, piedaloties visai ģimenei.
