Studentu korporācijas “Lettonia” filistra Gunta Bruniņa stipendija.

 
Guntis Bruniņš

,,Dzīvi, labklājību, patiesību” (Vitam, Salutem, Veritatem) - šie vārdi ir ne tikai korporācijas Lettonia devīze, tie raksturo arī tās ilggadēja biedra Gunta Bruniņa dzīves  pamatvērtības.

Gunta Bruniņa dzīves stāsts līdzīgs lielai daļai latviešu, kuri, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, atstāja Latviju un devās svešumā. Guntim tolaik bija tikai septiņi gadi - tas ir vecums, kad pavisam viegli iejusties jaunā vidē un aizmirst savu Tēvzemi, attālināties no savas tautas. Taču Guntim tas nebija raksturīgi - gan jaunībā, gan brieduma gados draugi un līdzgaitnieki viņu atceras kā pārliecinātu Latvijas patriotu, kuram bija tuvi tautas ideāli. Jo īpaši svarīga Guntim Bruniņam  bija viņa korporācija Lettonia - tai tika ziedots bezgala daudz laika, domu un arī līdzekļu, rūpējoties par šīs organizācijas pastāvēšanu, labo slavu un ideāliem.

Guntis Bruniņš dzimis 1937. gada 6. februārī Jelgavā. Viņa tēvs bija ļoti apzinīgs un darbīgs pienotavas vadītājs Zaļeniekos, tāpēc bērnībā arī Guntis bieži atradās pienotavas tuvumā. Tur allaž bija daudz ļaužu, un zēns iemācījās ar tiem sarunāties - šī prasme saprasties ar dažādiem cilvēkiem vēlāk noderēja, rīkojot un vadot lielus sarīkojumus. Taču 1944. gada jūlijā padomju tanki tuvojās Jelgavai, un Zaļeniekus nācās atstāt, jo vecāki komunistu teroru otrreiz piedzīvot negribēja.

Ģimene devās bēgļu gaitās un nonāca Dancigā. No turienes ceļš veda uz Drēzdeni, kur tika pārdzīvota šīs skaistās pilsētas gandrīz pilnīga iznīcināšana 1945. gada sākumā, vēlāk- arī pārtikas trūkums, slimību pārvarēšana bez medikamentiem, barga ziema un biežie uzlidojumi. Kara beigas ģimene sagaidīja Augsburgā - amerikāņu okupētajā Vācijas teritorijā. Gunta organisms bija tik novājināts, ka nācās ārstēties sanatorijā. Dzīve turpinājās Augsburgas - Haunshtetenes DP nometnē. Šeit Guntis apmeklēja skolu, iestājās skautu organizācijā un, dzīvodams šai latviskajā vidē, pamazām auga par patiesu Latvijas patriotu.

Divpadsmit gadu vecumā Guntis nokļuva ASV, jo tēvam laimējās atrast galvotāju. Ģimene apmetās mazā ciematā Viskonsinas pavalsts ziemeļos. Dzīve ritēja laukos, jo tēvs rūpējās par ganāmpulku un atkal darbojās savā iemīļotajā profesijā - bija piensaimnieks. Guntis mācījās skolā un palīdzēja tēvam. Pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Milvoku priekšpilsētu West Allis, kur Guntis absolvēja ģimnāziju - Nathan Hale High School. Tai laikā Milvoku pilsētā mita ap diviem tūkstošiem latviešu, un strauji uzplauka sabiedriskā dzīve- darbojās draudzes, biedrības, kori, skauti, gaidas, dažādi jaunatnes pulciņi un interešu grupas. Guntis aktīvi iesaistījās 11. Gaujas skautu vienības dižskautu pulciņā. Viņš darbojās arī amerikāņu skautu vienībā un saņēma augstāko pakāpi - ,,Sidraba nozīmi” (Silver Award). Tā kā tēvs bija aizrautīgs mednieks un makšķernieks, abi kopā piedalījās Latviešu mednieku un makšķernieku kopas sarīkojumos, iepazīstot Amerikas varenās upes un dižos mežus.

1956. gadā Guntis uzsāka studijas Viskonsinas universitātes Madisonas nodaļā. Lai varētu samaksāt par studijām, viņš vasaras brīvlaikos strādāja gan dažādās fabrikās, gan celtniecībā, gan lauksaimniecībā. Šai laikā Gunti uzņēma korporācijā Lettonia, jo tur darbojās vairāki draugi, kurus viņš pazina no dižskautu gaitām. Augstskolu Guntis absolvēja 1960. gadā, iegūstot BS grādu inženierzinātnēs.  Pēdējā studiju gadā viņš uzsāka darbu kā praktikants Westinghouse Electric firmā, un tur turpināja strādāt arī pēc augstskolas absolvēšanas līdz pat aiziešanai pensijā. Gunta specializācija - militārās radaru sistēmas. Viņam pašam piederēja trīs izgudrojumu patenti, un viņš piedalījies arī vairāk kā divdesmit firmas patentu izstrādē.   Guntim firmas uzdevumā nācies arī daudz ceļot- gan uz Dienvidameriku, gan uz vidējiem Austrumiem. Darba mūža beigu posmā viņš bija vairāku lielu firmas projektu vadītājs.

1967. gadā Guntis Bruniņš salaulājas ar latviešu izcelsmes meiteni, kura ASV bija ieradusies no Čīles. Laulības notika Čīlē, Santjago, līgavas vecāku dzīvesvietas tuvumā. Jauno ģimeni drīz papildināja dēls Eduards.

Kopš 1960. gada Guntis sastāvēja Lettonia’s Vašingtonas DC kopā, ieņemot vairākus amatus. Viņš allaž bagātīgi finansiāli atbalstīja ikvienu kopas sarīkojumus, arī filistru istabas ierīkošanu.

2004. gada 8. novembrī Guntis Bruniņš aizgāja Mūžībā. Savā testamentā viņš korporācijai Lettonia novēlēja ievērojamu summu, jo Guntim Bruniņam allaž rūpēja šīs organizācijas gars, idejas un tradīciju saglabāšana nākotnē.

,,Padarītie darbi patīkami” (“Acti labores jucundi”) - arī tā ir korporācijas Lettonia devīze, jo īpaši, ja šie darbi veikti no sirds, mīlot savu Tēvzemi. Guntis Bruniņš bija patiess Latvijas patriots, un viņš uzskatīja, ka tikai izglītota jaunā paaudze spēs veiksmīgi veidot savas zemes nākotni, tādēļ šim nolūkam ar savu testamentu viņš vairāk kā 200 000 ASV dolāru ziedojis Lettoniai.

Vītolu fonds ir ļoti gandarīts par Korp! Lettonia biedru uzticēšanos, jo viņi uzmanīgi iepazīstoties ar vairāku Latvijas sabiedrisko organizāciju darbu, par labāko atzinuši sadarbību ar Vītolu fondu.

Janvārī “Studentu korporācijas “LETTONIA” Filistru Palīdzības Biedrība” noslēdza līgumu ar Vītolu fondu. Pateicībā par ziedojumu, stipendija nosaukta par “Studentu korporācijas “Lettonia” filistra Gunta Bruniņa stipendiju” un tā ik gadus tiks piešķirta aktīviem studentu korporācijas “Lettonia” biedriem akadēmiskā grāda iegūšanai.

Īsts lettonis, ejot garām Brīvības piemineklim, paceļ savu deķeli - tā ir cieņas un mīlestības izrādīšana savai zemei. Gunta Bruniņa piemiņas stipendijas saņēmējiem, vēl gados tik jaunajiem korporācijas Lettonia biedriem, ir dubults iemesls tā darīt, vienlaikus apliecinot savu pateicību arī cilvēkam, kurš savu Tēvzemes mīlestību prata apliecināt darbos, ne skaistos vārdos.

Paldies visiem korporācijas “Lettonia” biedriem par sadarbību un stipendijas dibināšanu!