Ilzes Vijas un Vitauta Kalniņu stipedija
Ilze Vija un Vitauts Kalniņi
Ilze Kalniņa ir dzimusi Rīgā 1940.gadā. Abi viņas vecāki pabeidza Matemātikas un dabas zinātņu fakultāti Latvijas Universitātē. 1944.gadā ģimene devās no Ventspils uz Zviedriju. Pēc bēgļu nometnes nonāca Uppsalā. Mamma strādāja par laboranti Uppsalas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Tēvs uzsāka pētījumus savam doktora darbam augu fizioloģijā. 1949.gadā, kad pienāca izsaukums uz Ameriku, vecāki izlēma, ka mamma ar bērniem dosies uz Bostonu, bet tēvs sekos vēlāk. 1951.gadā, kad tēvs ieguva doktora grādu un pieņēma Kanādas Pētniecības Padomes darba piedāvājumu Kanādā, ģimene pārcēlās uz Toronto.
Toronto Universitātē Ilze Kalniņa ieguva doktora grādu psiholoģijā. 1974.gadā kļuva par profesoru Toronto Universitātes, Medicīnas fakultātē, Behavioural Science katedrā, kur bez studentu apmācībām veica pētījumus par bērnu veselības izpratni un paražām, kā arī darbojās latviešu sabiedrībā, īpaši latviešu gaidu kustībā. Kanādas Latviešu Centrā Toronto dibināja un 10 gadus vadīja Sievietes Centrā programmu angļu valodā latviski nerunājošiem. Sniedza daudzus priekšlasījumus latviešu organizācijām par latviešu jaunatnes identitāti, audzināšanu un veselību.
1988.gadā Ilze sāka sadarbību ar kolēģiem Latvijā. Viņa ierosināja Veselības Ministrijai iesaistīties Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) Eiropas mēroga pētījumā par skolēnu veselību. Pētījums, kas tika atkārtots ik pa četriem gadiem, ir devis plašu salīdzinošu datu bāzi ar citām Eiropas valstīm. Ilze Kalniņa sadarbojās arī ar PVO Veselību Veicinošo Skolu projektu, kas iesaista skolēnus pasākumos, kas skolā rada drošu, patīkamu vidi un piederības sajūtu. Ar kolēģiem Sabiedrības un epidemioloģijas katedrā, Rīgas Stradiņa Universitātē, veidoja maģistra līmeņa studiju programmu sabiedrības veselībā, 2003.gadā saņēma atzinības rakstus no Latvijas Veselības un Izglītības ministrijām.
Vitauts Kalniņš dzimis Rīgā 1938.gadā Tēvs bija dzelzceļnieks, māte pārtrauca studijas mākslas akadēmijā, lai audzinātu Vitautu un viņa māsu Valdu. Frontei tuvojoties 1944.gadā, ģimene devās uz Vāciju. Pēc kara dzīvoja Hanavā. 1948. gadā tēvs izceļoja uz Kanādu, kur Ontārio ziemeļos, mežā, būvēja platformas lieliem elektrolīniju stabiem. Gadu vēlāk ar Vitauts ar māti un māsu ieradās Haliburtonā, netālu no tēva darba vietas. 1949.gadā visi pārcēlās uz Toronto latviešu sabiedrības un labākas izglītības iespēju dēļ. Ārpus skolas Vitauts iesaistījās skautu kustībā, kur viņam ļoti patika pārgājieni.
1966.gadā Vitauts Kalniņš ieguva doktora grādu bioloģijā Queens Universitātē un pēc tam ar NATO stipendiju studēja šūnu bioloģiju Harvardas Universitātē. 1968.gadā viņam piedāvāja profesora vietu Toronto Universitātes Medicīnas fakultātes Anatomijas katedrā un vēlāk Bioķīmijas katedrā. Vitauts lasīja lekcijas histoloģijā un šūnu bioloģijā, bet galvenokārt nodevās pētniecībai. Šūnu kultūrās viņš pētīja citoskeleta struktūru un funkciju šūnās, kas pārvietojās ievainojuma virzienā. Publicēja aptuveni 100 rakstus zinātniskos žurnālos. Vitauts ir akadēmiskās vienības „Austrums” biedrs.
1993. gadā tika uzņemts Latvijas Zinātņu Akadēmijā kā ārzemju loceklis. Viņam ļoti patika sadarboties ar kolēģiem Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, Molekulārās bioloģijas katedrā un Medicīnas fakultātē, Anatomijas un histoloģijas katedrā, ka arī Biomedicīnas Centrā. Šī sadarbība deva iespēju pielikt roku pārmaiņām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Vitauts un Ilze ir precējušies 42 gadus, viņi ir vecāki dēlam Valdim, vecvecāki diviem mazdēliem, profesori Toronto Universitātē, pētnieki un kaislīgi ceļotāji. Viņu darbs deva iespēju redzēt pasauli, uzstājoties zinātniskās konferencēs visās pasaules malās, kā arī deva iespēju katru septīto gadu papildināt zināšanas citā universitātē. Ģimene dzīvoja Francijā, Skotijā, Somijā, Ilze ir dzīvojusi Latvijā, bet Vitauts Vācijā. Ilze un Vitauts piekopj aktīvu dzīvesveidu, iespēju robežās ģimene dodas pārgājienos, ceļo ar mugursomām, jo tas dod lielu brīvību un rodas citi priekšstati par to, kas dzīvē ir svarīgs.
2007.gadā Ilzei Kalniņai piešķīra Triju Zvaigžņu Ordeni par sabiedrisko un akadēmisko darbu Latvijas labā. Par godu šim notikumam Ilze un Vitauts izlēma dibināt savu stipendiju. Viņi vēlas dot kādam studentam atspērienu sasniegt savus sapņus, tāpat kā viņi varējuši sasniegt savus. Ģimene aicināja radus, draugus un kolēģus, ar kuriem kopā svinēja ordeņa saņemšanu, piebiedroties šajā mērķī un ir pateicīgi par viņu pretimnākšanu.
