Buduļu ģimenes stipendija

 


Hermanis Buduls (1882–1954)

Buduļu ģimenes stipendijas veido Hermaņa Buduļa mazbērni Ilze, Anna un Ēriks, lai pieminētu savu vectēvu un arī tēvu Leonidu un lai atbalstītu Latvijā jauniešus, kas varēs Latvijā veicināt medicīnas vai citus veselības apkopes darbus.

Hermanis Buduls dzimis 1882. gada 16. novembrī Jaunpiebalgas Jaunmigļos. Līdz skolas vecumam palīdzēja vecākiem mājas darbos. 1892. gada rudenī iestājās Pētera pagastskolā, pēc tam divas ziemas apmeklēja Jēkaba skolu, trīs gadus Vecpiebalgas draudzes skolu, vienu gadu Millera privāto reālģimnāziju un vienu gadu Trefnera privātģimnāziju Tērbatā. Rīgas pilsētas valsts ģimnāziju beidza 1905. gada pavasarī un tā paša gada rudenī iestājās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē.

Kad 1912. gadā studijas beidza, Hermanis Buduls bija jau uzrakstījis četras grāmatas: “Laulība un cilvēku dzīves mērķis”, “Cilvēka nervi, viņu uzbūve un normālās darbības”, “Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās”, “Nervu veselības kopšana”. Divus gadus strādāja Rīgā, nervu un garīgo slimību klīnikā. Kad 1914. gadā ieguva medicīnas doktora grādu, aizbrauca uz Berlīni papildināt zināšanas universitātes nervu slimību klīnikā. Kad sākās Pirmais pasaules karš, bija jāiestājas krievu armijā – strādāja nervu slimību nodaļā vispirms Pēterburgas Nikolaja slimnīcā, vēlāk Minskas kara slimnīcā, kas 1915. gadā tika pārcelta uz Smoļensku. No turienes 1918. gadā atgriezās mājās, kur vairāk nekā gadu dzīvoja Zariņos un strādāju par ārstu.

Zariņos 1918. gada 9. decembrī Hermanis salaulājās ar dabas zinātņu kandidāti Martu Jursonu no Taurenes pagasta. Pirmais dēls – Leonids – dzima 1920. gada 24. maijā, otrs – Ervīns – 1923. gada 3. oktobrī.

No 1919. līdz 1942. gadam Hermanis Buduls bija Rīgas Sarkankalna slimnīcas direktors, no 1924. līdz 1944. gadam – arī psihiatrijas profesors Latvijas Universitātē. Sešus gadus bija Medicīnas fakultātes dekāns. Kopā ar ģimeni 1944. gada septembrī izceļoja uz Vāciju, kur vispirms Drēzdenē un tad bēgļu nometnēs strādāja par psihiatru un nervu ārstu. Kopš 1949. gada jūlija dzīvoja un strādāja Vīslochas psihiatriskajā slimnīcā, netālu no Heidelbergas. Tur arī 1954. gada 10. novembrī viņš mira. Apglabāts slimnīcas kapsētā. Marta Budule mira Vīslochā 1978. gada 8. maijā.

Gan Latvijā, gan trimdā Hermanis Buduls turpināja savas zināšanas apkopot un izplatīt. Viņš izdevis vairākas grāmatas un brošūras, publicējis zinātniskus rakstus Latvijas un Vācijas ārstu žurnālos, galvenokārt par değeneratīvām nervu slimībām un progresīvo paralīzi. 1924. un 1930. gadā latviešu valodā iznāca viņa mācības grāmatas — “Psihiatrija. I daļa” un “Psihiatrija. II daļa”. Uz Sarkankalna slimnīcas 75 gadu jubileju 1938. gadā Rīgas pilsētas valde izdeva viņa monogrāfiju “Rīgas pilsētas Sarkankalna slimnīcas vēsture”, kurā ir arī galvenie dati par pārējo Rīgas pilsētas slimnīcu tapšanu un Rīgas sanitārās iekārtas jaunumiem.

Savā pēdējā grāmatā “Cilvēks dzīves spogulī” Hermanis Buduls raksta, ka mums jācenšas dzīvot tā, lai, aizejot no dzīves, mēs būtu tai vairāk devuši, nekā no tās ņēmuši. Un tā arī viņš dzīvoja: jau no pirmās saņemtās algas centās atlīdzināt saviem vecākiem par pūlēm, viņu mazu audzinot. Savu vecāko brāli visu mūžu viņš atbalstīja par to, ka jaunībā Hermanim deva līdzekļus apmeklēt skolas.

Hermaņa vecākais dēls Leonids bēgļu laiku no 1944. līdz 1949. gadam pavadīja Vācijā, kur 1949. gadā pabeidza elektronisko inženieru studijas Darmštates Tehniskajā universitātē. 1949. gada augustā ar sievu Lidiju un meitu Ilzi izceļoja uz Austrāliju, kur līdz 1981. gadam strādāja par televīzijas inženieri. Austrālijā piedzima otra meita Anna un dēls Ēriks. Leonids mira 2004. gada 17. jūnijā. Leonida brālis Ervīns, klasiskais filologs, pēc kara dzīvoja neprecējies Amerikā, kur viņš mira 1971. gada 11. jūlijā.

Hermaņa Buduļa dēls Leonīds, viņa sieva Lidija, aizmugurē, no kreisās puses viņu bērni Ilze, Ēriks un Anna

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums