Egona Kaimiņa piemiņas stipendija

Egons Kaimiņš

Egona Kaimiņa piemiņas stipendiju izveidoja viņa dzīvesbiedre Rita, ar kuru kopā pavadīti tik daudzi mīlestības pilni gadi. Egons Roberts Kaimiņš dzimis 1927. gada 9. decembrī Saldū. Viņa tēvs, inženieris mežzinis, savulaik Cēsu skolnieku rotas sastāvā bija piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, tika saņemts arī apbalvojums. Diemžēl tad, kad Egonam ir tikai divi gadiņi, tēvs aiziet Mūžībā. Tad māte kopā ar mazo Egonu pārceļas uz Valmieru, kur strādā virsmežniecībā par grāmatvedi. Zēns vasaras pavada laukos, Dikļu ,,Kauļos’’, pie vecvecākiem. Tur viņš iepazīstas ar dažādiem lauku  darbiem, un viņam ir pat pašam savs kumeliņš Raitis.

1944. gadā, kad Egonam ir tikai 17 gadu, viņš tiek iesaukts vācu armijā un nokļūst Vācijā. Kad tuvojas krievu fronte, Egons kopā ar biedriem dodas tālāk uz rietumiem, vispirms nokļūst Hamburgā, tad citās Vācijas pilsētās. Kad beidzas karš, Egons nonāk amerikāņu zonā Grēvenes pārvietototo personu nometnē. Viņš mācās, pabeidz ģimnāziju, iziet iesvētes mācību, ļoti aktīvi darbojas skautu un vēlāk roveru organizācijā. Tad Egons izceļo uz Angliju, bet pēc pāris gadiem rodas iespēja pārcelties uz Kanādu, tur viņš salaulājas, un ģimene pārceļas uz Losandželosu. Pirmā laulība izirst, bet Egonam laimējas - viņš sastop Ritu, bezgala mīļu un uzticamu draugu, un sākas saskanīga, mīlestības un kopīgu prieku pilna dzīve. Ģimene daudz ceļo, Egonam ļoti patīk dejot, bieži viņš apciemo radiniekus Latvijā un palīdz viņiem. Egona dzīvesbiedre Rita atzīst: ,,Nezinu nevienu citu, kas tik ļoti mīlētu līdzcilvēkus un tik daudz viņiem palīdzētu. Egons nekad nelielījās ar paveikto, viņš nekad nesūdzējās, pat būdams smagi slims. Viņa inteliģencei un izdomai nebija robežu, viņš manu dzīvi darīja bagātu…”

Egons Kaimiņš  atstāja šo pasauli 2012. gada 14. aprīlī Rīgā, nodzīvojis mūžu tā, kā savulaik vēlēja viņa māte: ,,Sauli, sauli dvēselē, Gaismai dodi dzīvi savu!”  Nu šo vēlējumu palīdz piepildīt Rita, gan bieži aizdedzot svecīti Dvēseļu dārzā, gan dibinot Egona Kaimiņa piemiņas stipendiju un rodot mieru apziņā, ka piepildījusi vienu no viņa lielākajām vēlmēm- padarīt šo pasauli gaišāku un labāku.