Ileanes Bolšaitis 80 gadu jubilejas stipendija

„Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat,
lai ar jums dalos?’’

(I.Ziedonis) 

Cik daudz zelta šobrīd Latvijā! Tas vēl pagaidām tveras Grīziņkalna un Ziedoņdārza, un Esplanādes kokos un tūlīt, tūlīt pārklās zemi ar visu vasaru loloto un dāsno saules siltumu saņēmušo bagātību. Šis ir tāds īpašs laiks - zelta laiks, pats īstākais laiks, kad arī kādai zelta sirdij svētkus svinēt.

4.oktobrī skaisto, nozīmīgo 80 gadu jubileju atzīmēja ilggadēja Vītolu fonda ziedotāja un uzticams draugs Ileane Bolšaitis. Ir nodzīvoti ražīga darba un mīlestības pilni gadi, un viņas tuvinieki - brālis Pēteris Bolšaitis un meita Ilze Blumentals - nolēma, ka Ileane ir pelnījusi skaistu balli. Taču jubilārei bija viens noteikums - aicinot uz svinībām, viesiem tika lūgts nepirkt dāvanas, bet ziedot jaunai Vītolu fonda stipendijai, kura sniegtu iespēju vēl kādam jaunietim iegūt augstāko izglītību. Jubilārei tika teikts daudz labu vārdu, tika cildināts skaisti dzīvots mūžs, kurā nekad netrūka labestības, iejūtības un vēlmes palīdzēt citiem. Ir paveikti neskaitāmi labi darbi, bet kā apliecinājums vienam no tiem – ar Ileanes atbalstu izskolotā Vītolu fonda bijusī stipendiāte Ineta Zommere, jaunā zobārste, kura arī bija viesu pulkā. Jauniete atzina, ka Ileane Bolšaitis viņai sniegusi ne tikai materiālu atbalstu - pati svarīgākā ir gūtā atziņa, ka dodot divtik gūstams. Tai skaistajā rudens vakarā arī Ineta dāvāja sev došanas prieku, ziedojot jubilāres stipendijai.  

Ileane Bolšaitis ar pirmo stipendiāti Inetu Zommeri (Gabrāni)

Savulaik, 2005. gadā, brāļa Pētera un viņa sievas Īras Bolšaitis stipendijas pasniegšanas pasākumā Ileane Bolšaitis nolēma, godinot mātes piemiņu, dibināt Elzas un Ileanes Bolšaitis stipendiju, kas tika novēlēta topošajai zobārstei, jo tā bijusi gan Ileanes, gan viņas mammas mīlēta profesija. Tad viņa vēlreiz atgriezās fondā ar stipendiju uz gadu. Ileane ir palīdzējusi arī dibināt Karakasas dāmu komitejas mūža stipendiju, jo pati savulaik tajā aktīvi darbojās.

Nu Ileane Bolšaitis skaisti izdzīvo savus pensijas gadus. Aktīvi darbojas Starptautiskajā Rīgas sieviešu klubā, Imeria korporācijā, iegriežas uz sanāksmēm PBLA birojā, lai satiktu tautiešus, kas iebraukuši Latvijā. Ileanei patīk spēlēt bridžu, ceļot, klausīties labu mūziku. Bet neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa joprojām ir vēlme dāvāt - vai nu sniegt savu artavu Likteņdārzam, vai iepriecināt ar skaistu dāvanu – datoru, bērnus, kam pietrūkst vecāku gādības, vai gluži vienkārši veltīt kādu labu vārdu vai smaidu ikdienā satiktam cilvēkam. Vaicāta, kāpēc šie labie darbi kļuvuši par nepieciešamību, Ileane atbild - viņai šķiet, ka tā vajag, ka tā pašai vieglāk, labāk un piepildītāk dzīvot. Nu tiem piepulcējas arī nule dibinātā stipendija.

Ir cilvēki, kuri izstaro ap sevi gaismu - tad var skaidrāk savas zemes zeltu ne tikai rudenī ieraudzīt un tālu, tālu saskatīt. Tādiem cilvēkiem blakus ejot, katrs pats gaišāks un labāks kļūst. Mūsu zeme ir laimīga un bagāta, ka tādi cilvēki vienkārši IR - ikdienā nepamanāmi, bet atliek tikai viņiem sākt rīkoties - ap viņiem gaisma sāk starot. Un vēl ir cilvēki, kuru misija šai dzīvē ir sniegt patvērumu, kurus satiekot, nez no kurienes rodas sajūta - esmu mājās, esmu drošībā, ne no kā nav jābaidās - man palīdzēs - arī to pupu iestādīt, pa kuru debesīs bārenītei doties, lai tur Laimu satiktu. To sēkliņu iedos, to gribu mācīs stādīt un lolot, un kāpt. To iespēju dāvās - augšā būt. Bet pašai te, uz zemes, palikt, un, par citu laimi priecājoties, arvien laimīgākai kļūt. Ar savu zelta sirdi. Savā zelta rudenī. Savā zelta Latvijā.