Dāvana Latvijas simtgadē – Vītolu fonds saņem Pētera Voldemāra Lapiņa 42 000$ testamentāro novēlējumu

 Pēteris Voldemārs Lapiņš

Lēdurga – īpaša vieta Latvijā. Un ne tikai tāpēc, ka citur nav tāda Aģes ezera vai Augstā kalna, nav cita Mudurgas dižakmens. Un citur upes tiek dēvētas vienkārši par upēm, vienīgi šeit tās ir urgas, tāpēc arī Lēdurga – "lapu upe" – vismīļākā un tuvākā vieta ikkatram, kas šeit dzimis, arī tiem, kurus liktenis aiznesis plašajā pasaulē, jo – kā teicis Lēdurgā dzimušais rakstnieks un apgaismības ideju paudējs Garlībs Merķelis: "Ak, kas var atstāt tēva mājas citādi kā ar lauztu sirdi."

Savas tēva mājas un dzimto zemi savulaik nācās atstāt arī Pēterim Voldemāram Lapiņam. Viņš piedzima 1923.gada 15.februārī Lēdurgā, Vidzemē, Pētera un Emmas Lapiņu ģimenē. Tēvs bija izcils amatnieks – pirmās zemes reformas laikā kopā ar brāli tika nopirktas muižas ūdensdzirnavas. Tur mala miltus, pārstrādāja vilnu, darbojās ar kokmateriāliem  un vēlāk blakus dzirnavām uzcēla dzīvojamo māju. Par tēva darba prasmi Lēdurgā vēsta arī kapliča un viņa darinātie baznīcas soli. Vecāki aktīvi iesaistījās arī draudzes sabiedriskajā dzīvē, un tēvs aizrāvās arī ar teātra spēlēšanu. Ģimenē auga divi dēli, un bērnība bija pats skaistākais un bezrūpīgākais viņu dzīves laiks. Taču, kad tēvs nomira, mātei ar abiem zēniem nācās pārcelties dzīvot pie tēvabrāļa. Māte atrada darbu Rīgā, bet Pēteris uzsāka ganiņa gaitas, vēlāk veica arī smagākus darbus. Lēdurgā viņš pabeidza septiņgadīgo skolu, un šai laikā ieaudzinātais patriotisms un Tēvzemes mīlestība viņu pavadīja visu mūžu. Tā kā Pēterim padevās tehniskas lietas, viņš turpināja mācības Rīgas Celtniecības tehnikuma Būvniecības nodaļā, kuru absolvēja 1943. gadā.

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, viņam laimējās tikt uz kuģa, kurš devās uz Beļģiju, tad ceļš aizveda uz Vāciju. Diemžēl māte, brālis un citi radinieki palika Latvijā. Pēteris studēja  Baltijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē Hamburgā, vēlāk Pinnebergā. 1951. gadā viņš ieceļoja Amerikā un devās uz Lūisvilu, Kentuki, tad pārcēlās uz Čikāgu, lai turpinātu studijas Ilinojas tehniskajā institūtā un atrastu labāku darbu. Tas izdevās, un Pētera darba mūžs turpinājās līdz 70 gadu vecumam. Tika nodibināta ģimene – 1954. gadā viņš salaulājās ar Irēni Apsīti, un abus visu mūžu vienoja ne vien savstarpēja mīlestība, uzticēšanās un rūpes, bet arī ceļotprieks, līdz Irēne aizgāja mūžībā 1998. gadā. Latvijā Pēteris pirmo reizi ieradās 1971. gadā, un kopš tā laika savu dzimto zemi apciemoja bieži, ciemojoties pie radiem un jo īpaši bieži laiku pavadot kopā ar mammu un nosvinot arī viņas simt gadu jubileju. Māte aizgāja mūžībā 102 gadu vecumā un kopā ar Pētera tēvu atdusas Lēdurgas kapos. Pēteris daudz domāja par atgriešanos uz dzīvi Latvijā, taču pasliktinājās veselība, un šo sapni viņam neizdevās īstenot.

Dzīvojot Čikāgā, Pēteris aktīvi iesaistījās Sv.Pētera baznīcas draudzes dzīvē. Viņš bija arī mūža biedrs "Daugavas vanagu" apvienībā, "Pensionāru biedrībā", kur pildīja kasiera amatu, bija biedrs "Čikāgas slēpotāju klubā" un piedalījās "Literārajā kopā". Pēteris Lapiņš aizgāja mūžībā 2016. gada 8. aprīlī, bet līdzcilvēki un draugi Pēteri joprojām atceras kā inteliģentu, sirsnīgu, devīgu, izpalīdzīgu cilvēku, kurš, dzīvodams tālajā Amerikā, nekad neaizmirsa savu dzimto zemi un vēlējās sniegt  arī savu ieguldījumu tās nākotnē.

Pateicoties Pētera Voldemāra Lapiņa testamenta izpildītāja Džona Robežnieka neatlaidīgajam darbam trīs gadu laikā ir izpildīta aizgājēja griba.  Paldies Džonam Robežniekam par ieguldīto darbu! Latvijas simtgades priekšvakarā Vītolu fonds saņēma Pētera Voldemāra Lapiņa testamentāro novēlējumu 42 000$ Latvijas jaunatnes izglītošanai, jo arī pašam savā laikā ar iegūtajām zināšanām, izdevās piepildīt iecerēto. "Pētera Voldemāra Lapiņa piemiņas stipendija" ļaus uzplaukt Latvijai un tās talantīgajiem, mērķtiecīgajiem Tēvzemes jauniešiem nākošajā simtgadē.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums