Morusu ģimenes stipendija

 Juris Moruss, Inta Moruss-Wiest, Kristaps Moruss

Vītolu fondā šovasar tapusi jauna stipendija – Morusu ģimenes stipendija. Un tās pamatā ir stāsts par stipru ģimeni, par no paaudzes paaudzē iemantotām izcilām prāta spējām, par iedzimtu augstu inteliģenci un par vēlmi turpināt dzimtas tradīciju – visus savus pēkus ziedot, strādājot Latvijas nākotnei. Bet tas varētu arī būt stāsts nevis par Annas Brigaderes, bet par šodienas Sprīdīti, kurš, pārvarējis savā pavisam vēl negarajā mūžā daudzas grūtības, spējis ne tikai sasniegt mērķi, bet arī par dārgām un svētām allaž turējis mājas – mūsu visu Laimīgo zemi.

Šo stipendiju kopā ar sava vectēva māsīcu Intu un brālēnu Juri Morusu dibinājis Kristaps Moruss – bijušais Vītolu fonda stipendiāts, kurš "Daugavas vanagu" Bedfordas nodaļas stipendiju saņēma no 2008. gada līdz 2011. gadam.

Savulaik Kristaps mācības vidusskolā uzsāka N. Draudziņas ģimnāzijā, bet ģimenes materiālo apstākļu dēļ tās nācās turpināt Kandavas internātskolā. Taču tur, iespējams, arī aizsākās puiša veiksmes stāsts, jo klases audzinātāja  Kornēlija Lāce pastāstīja par Vītolu fondu, bet Kristaps pats apjauta, ka visu sasniegt var, paļaujoties tikai uz paša spēkiem un prāta spējām, kuras bija viņa pats vērtīgākais senču mantojums. Pateicoties "Daugavas vanagu" Bedfordas nodaļas stipendijai, Kristaps uzsāka studijas Ventspils augstskolas Elektronikas programmā, tad devās uz Angliju, taču saņēma darba piedāvājumu Latvijā jaunajā augsto tehnoloģiju uzņēmumā EuroLCDs, kas plānoja nodarboties ar šķidro kristālu displeju (LCD) ražošanu. Tad Kristaps iestājās pilna laika maģistrantūrā Elektronikas programmā Ventspils augstskolā, paralēli strādājot LCD rūpnīcā par vienu no vadošajiem inženieriem.

Taču puisis alka pārmaiņu, tāpēc iesniedza pieteikumu Baltijas Amerikas Brīvības fonda (BAFF) profesionālās prakses stipendijai uz vienu gadu ASV, un tā tika piešķirta. Kristaps tika pieņemts darbā tieši tajā kompānijā, kur vēlējās, un šobrīd strādā par displeju inženieri CLEARink Displays Inc, kas ir jauns kanādiešu/amerikāņu displeju uzņēmums Silīcijas ielejas pašā sirdī. Kristaps tika sūtīts komandējumos uz dažādiem ASV štatiem, satika gudrākos industrijas prātus un saprata, ka spēj dot reālu ieguldījumu tehnoloģijas attīstībā. Viņš pats saka: "Dzīve šeit, Silīcijas ielejā, rit ļoti straujā tempā, bet, kad uz brīdi apstājos, aptveru, kas man apkārt notiek, pasmaidu, pasaku “Paldies” un dodos tālāk."

Brīvo laiku Kristaps izmanto pilnvērtīgi – ir apciemojis 17 štatus, apbrīnojis nacionālos parkus Kalifornijā, izbraucis visas tuvākās kalnu takas ar savu kalnu divriteni, saticis jaunus draugus, trimdas latviešus, trimdas latviešu bērnus, kas jau dzimuši ASV, bet vēl joprojām izjūt ciešu saikni ar senču dzimteni, piedalījies Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrības rīkotajā Baltijas valstu piknikā, Dziesmu un deju svētkos Toronto un izbaudījis katru saulaino Kalifornijas dienu. Šobrīd gan darba dēļ viņam nākas daudz laika pavadīt arī Ķīnā, Hongkongā un Japānā. Puisis atzīst: "Esmu pateicīgs, ka mans ceļš ar Vītolu fondu krustojās salīdzinoši agri - tas bija īstais laiks, un tie bija diženi latvieši, ar kuriem bija izdevība tikties. Paldies vēlreiz!"

Ir sasniegts tik daudz – ir lielisks darbs, karjeras izaugsmes iespējas, taču Kristapam allaž ir bijis svarīgi piepildīt vēl kādu sapni – dibināt stipendiju Vītolu fondā savu vecvecāku Jāņa un Rasmas Morusu piemiņai. Tieši viņi savulaik bija tie, kuri atbalstīja puisi pašos grūtākajos dzīves posmos un ieaudzināja pārliecību, ka viss ir iespējams, ja liek lietā visus spēkus, prātu un labo gribu. Jāatzīst, ka Jānis un Rasma Morusi uzskatāmi par īpašām personībām ne tikai mazdēla atmiņās – viņus atceras un vēl joprojām piemin tie, kuru dzīve tolaik ritēja Tukuma novadā. Staltais, iznesīgais, darbā stingrais, bet allaž smaidīgais un laipnais Jānis Moruss, kurš ne mazums paveica šīspuses ļaužu labā, būdams atbildīgos amatos, un viņam allaž blakus dzīvesbiedre Rasma – Slampes skolas un pēc tam tolaik Latvijā pašas modernākās skolas, Zemgales vidusskolas, ilggadēja direktore – gudra, stingra, prasīga, ļoti inteliģenta, pat aristokrātiska. Viņi mazdēlam mantojumā atstāja pašu dārgāko – prāta spējas, iedzimtu inteliģenci un vēlmi veikt ikvienu darāmo godam, domājot par Latvijas nākotni.

Kristapam veicās – viņš Amerikā sastapa vectēva māsīcu Intu Moruss- Wiest un brālēnu Juri Morusu, un puiša sapnis tika piepildīts – tapa Morusu ģimenes piemiņas stipendija visiem aizgājušajiem radiniekiem – Jānim Morusam, Jāņa dēliem Oskaram, Viktoram, Ādolfam. Intas brālim Agrim Morusam, Ojāram Morusam, Kristapa vecvecākiem Jānim un Rasmai Morusiem.

Viena no stipendijas dibinātājiem Inta Moruss-Wiest dzimusi 1940. gadā Jaunauces pagasta "Kunkuļos", Zemgalē. 1944. gada rudenī ģimene devās bēgļu gaitās – vispirms uz Vāciju, tad uz ASV. Inta mācījās Vašingtonas universitātē, vēlāk Bostonas universitātē, tad Surrey universitātē Anglijā. Tā kā Intas vīrs Ričards Wiest strādāja radio "Brīvā Eiropa", vairākus gadus nācās dzīvot Minhenē, tad Prāgā, kur viņa mācīja angļu valodu Minhenes un Prāgas starptautiskajās skolās. Intas ģimenē ir meita, divi mazbērni un divi mazmazbērni, arī divi kaķi, un visiem tiek bagātīgi dāvāta Intas kundzes mīlestība. Pēc pensionēšanās Inta ar vīru dzīvo Linvudā Vašingtona pavalstī, netālu no Sietlas. Abi aktīvi darbojās Sietlas latviešu sabiedrībā, un Inta ir Latviešu biedrības Vašingtonas štatā prieksšsēdes vietniece.

Bet Juris Moruss ir dzimis 1937. gadā Rīgā. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Juris kopā ar māti un tēvu devās uz Vāciju, tad uz ASV un nokļuva Oklahomas štatā, kur nodzīvoja divus gadus. Tad ģimene pārcēlās uz Kanādu, kur dzīvoja Jura māsa un brālis. Pēc vairākiem gadiem Juris atkal nokļuva Amerikā un pašlaik kopā ar dzīvesbiedri Rutu dzīvo Mičiganas štatā Lansingas pilsētā. Savulaik viņš gan strādāja, projektējot būves un tiltus, gan paralēli mācījās universitātē. Vēlāk Juris bija daudzu projektu īstenotājs un savā profesijā nostrādāja 54 gadus – viņš pensionējās tikai 75 gadu vecumā.

Gandrīz vai ik rītu, dodoties savās ikdienas darba gaitās ar velosipēdu, Kristaps, latviešu puika no Zemgales, savām acīm skata tādus diženas kompānijas kā Google, Apple, Facebook, Microsoft…Tā šobrīd ir viņa ikdiena, tāpat kā pārliecība: "Mēs paši izvēlamies savu ceļu, un ceļš, kādu ejam, kādu pieredzi gūstam, veido mūsu personības, atver acis un liek domāt plašāk, dod spēju kvalitatīvāk izvērtēt un pieņemt gudrākus lēmumus. Jo vairāk pieredzes un izsvērtāki lēmumi, jo labāka kļūs mūsu sabiedrība."

Uzsākot studijas, ziedotāju vēlējums jauniešiem allaž ir bijis: "Mēs vēlam sasniegt tādu dzīves līmeni, lai varētu atgriezties un palīdzēt citiem". Jau vairāki bijušie stipendiāti, kā Mečislavs Maculēvičs, Andrejs Isajevs, Jānis Caune, Edgars Poļanskis, ir atgriezušies un dibinājuši savas stipendijas. Tagad arī šo izcilo jauniešu pulkam piepulcējies Kristaps Moruss.

Kristaps šobrīd nes Latvijas vārdu pasaulē, taču kādreiz viņš noteikti atgriezīsies te – ne tikai tādēļ, lai godinātu pagātni, apciemojot vectēva un vecmāmiņas atdusas vietu Jelgavas kapsētā, bet arī tādēļ, lai sastaptos ar savas zemes nākotni – ar kādu jaunieti, kuram jau šoruden tiek dāvāta iepēja piepildīt savu sapni un studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pateicoties Morusu ģimenes stipendijai.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums