Vectēva Jāņa Andersona piemiņas stipendija.

 Jānis Andersons

Ilggadējais Vītolu fonda ziedotājs Jānis Andersons 2018. gada 3. janvārī nolēma dibināt stipendiju sava vectēva Jāņa Andersona piemiņai.

Jau vairākus gadus par tradīciju kļuvis Jāņa Andersona ziedojuma līgums - tas ik gadu ir pats pirmais Vītolu fondā. Pateicoties ziedotāja atbalstam, jau izskolots 31 jaunietis. Jānis Andersons aktīvi darbojas labdarības organizācijā Rīgas Hanzas Rotari klubs, ik gadu aicina savus stipendiātus uz īpašu sarīkojumu un ir lekcijas „Ko Tev neiemāca skolas solā?” iniciators. Viņš allaž uzsvēris, ka augstu vērtē vārda “Rotari” nozīmi - kalpot pašaizliedzīgi. Viņš šos vārdus uztver ļoti nopietni, un gadu garumā ar savu darbību Latvijā to ir pierādījis. Bet šī stipendija - patiess cieņas apliecinājums saviem senčiem, savai dzimtai.

Andersonu dzimtā ir daudz Jāņu - šis stiprais un tikai  latviešiem raksturīgais vārds vadījis vīrus cauri gadu simtiem, Likteņa pārbaudījumiem, noteikti dāvājis arī veiksmi un spēju pastāvēt arī pašos grūtākajos brīžos. Arī Jāņa Andersona vectēvs, opītis, bija Jānis. Viņš piedzima 1902. gadā, mācījās ģimnāzijā Liepājā, tad 1.pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās un izglītību turpināja iegūt Vidzemē, Rūjienas pusē. Jānis Andersons studēja lauksaimniecību, tika iesaukts armijā, vēlāk strādāja par agronomu gan Madonas pusē, gan Jelgavā. 1928. gadā viņš salaulājās ar Kaucmindes mājturības skolas absolventi Aleksandru Kadiķi no Tukuma apriņķa Vecmoku pagasta skaistajām un turīgajām ,,Purvēveru” mājām. Drīz ģimeni kuplināja bērni - dēls Aivars un meita Austra.

Jānis Andersons bija aktīvs studentu organizācijas un Zemnieku savienības biedrs, aizsargu un mazpulku organizāciju dalībnieks. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņš uzsāka darbu tikko nodibinātajā Lauksaimniecības kamerā Rīgā, vēlāk tika iecelts vadošā amatā valsts firmā ,,Bekona eksports”. 1938. gadā Jānis kopā ar sievu uzsāka saimniekošanu vecāku saimniecībā ,,Morķos”, pilnveidoja to un ieviesa ražīgu melnbalto govju ganāmpulku. 1940. gadā pēc padomju okupācijas viņš tika atbrīvots no amata firmā un pievērsās tikai darbam savā saimniecībā. Kaut arī tika piedzīvots ne mazums komunistu pāridarījumu, tas stipro vīru neslauza - viņš turpināja veikt savu darbu. Taču 1941. gadā saimniecība tomēr tika nacionalizēta, un tur tika iemitināta sovhoza valde un zirgu un mašīnu nomas punkts. Tobrīd ģimene izlēma ,,Morķus” pamest un pārcelties uz sievas vecāku saimniecību - ,,Purvēveriem”. Tas bija pareizs lēmums, jo paglāba no 1941. gada izsūtīšanas. Ģimene gan palika bez iztikas līdzekļiem, tāpēc Jānis sāka strādāt par Saldus apriņķī par sugas lopu iepircēju. Sākoties deportācijām, ģimene slēpās ,,Purvēveru”’ mežā līdz pat kara sākumam. Kad krievi tika padzīti no Latvijas, Jānis atkal tika uzaicināts darbā un kļuva par firmas ,,Bekona eksports” direktoru. Vēlāk viņš tika iecelts par Lauksaimniecības ģenerāldirektoru un aktīvi darbojās, iespēju robežās aizstāvot latviešu lauksaimniekus pret okupācijas varas pārlieku lielo nodevu slogu.

1944. gada rudenī ģimene izceļoja uz Vāciju, bet pēc dažiem mēnešiem Jānis atgriezās Latvijā, darbojās pašpārvaldē, īsi pirms kapitulācijas Liepājā piedalījās mēģinājumā nodibināt Kurzemes Zemes (Tautas) padomi un izveidot pagaidu valdību. Taču tas vairs nebija iespējams, jo karš beidzās. Jānim palaimējas - ar pašu pēdējo laivu viņam izdodevās nokļūt Zviedrijā, kur viņš atrada savu ģimeni.

 
Jānis un Aleksandra Andersoni kopā ar mazbērniem Jāni un Sandru 1968. gadā Vermlandē.

Zviedrijā Jānis no sākuma strādāja gadījuma darbus, vēlāk - savā profesijā gaļas pārstrādes uzņēmumā Stokholmā. Viņš aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, taču bieži no tautiešiem saņēma nepelnītus pārmetumus par sadarbošanos ar vāciešiem. Taču ģimene Zviedrijā pamazām iedzīvojas, tika iegādāta vasaras māja skaistā vietā Vermlandē, kur bieži tika pavadītas brīvdienas un kura kļuva par iemīļotu vietu gan bērniem, gan vēlāk mazbērniem. Jānis Andersons aizgāja Mūžībā 1967. gadā.

Tagad viņa mazdēls, Vītolu fonda ziedotājs Jānis Andersons, ne tikai dibina stipendiju vectēva piemiņai, kuru paredzēts piešķirt lauksaimniecību studējošam jaunietim, bet arī atjauno vectēva kādreiz tik loloto lauku saimniecību, audzējot augstvērtīgu ganāmpulku. Bet šī stipendija - tas ir apliecinājums gan šīs dzimtas stiprumam, gan pati labākā dāvana savai zemei tās jubilejas gadā.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums