Saņemta ziņa par Andreja un Dulcie Ozoliņu testamentāro novēlējumu

Dulcie un Andrejs Ozoliņi

Andrejs Valdis Ozoliņš mūžībā devās pagājušā gada maijā, bet pēc trīs mēnešiem augustā pārtrūka arī viņa sievas Dulcie Ozoliņas likteņpavediens. Divu spožu cilvēku dzīves izdzisa viena gada ietvarā, tomēr, kam nekad nebūs lemts nodzist, ir Ozoliņu paveiktais, dodot cerības un iespējas daudziem talantīgiem jauniešiem. Arī ar pēdējo gribu Ozoliņi tikai vēlreiz apliecinājuši mīlestību pret Dzimteni un ticību Latvijas nākotnei.

Vītolu fonda sadarbība ar Andreju Ozoliņu aizsākās jau 2004. gadā, kad, darbodamies Anglijas Latviešu izglītības fonda priekšsēdētāja amatā, Andrejs ierosināja mainīt organizācijas statūtus, lai varētu atbalstīt mazturīgus, bet centīgus un talantīgus Latvijas jauniešus. Vispirms tika dibināta Anglijas Latviešu izglītības fonda stipendija, tad pievienojās Daugavas Vanagu Bradfordas nodaļa, Anglijā dzīvojošais Emīls Gailis; tika izveidotas Maijas un Nikolaja Bisenieku piemiņas stipendijas, Vilmas Silarājas piemiņas stipendija un Daugavas vanagu Birmingemas nodaļas, Mākslinieku un daiļamatnieku kopas stipendijas. Pateicoties Anglijas Latviešu izglītības fondam un Andreja Ozoliņa aktīvai iesaistei tajā, izmaksātas vairāk nekā 270 stipendijas un ziedots pusmiljons eiro jauniešu izglītībai Latvijā.

Papildus darbībai Anglijas Latviešu izglītības fondā Ozoliņi dibināja arī savu –  Andreja un Dulcie Ozoliņu stipendiju, kas bija nozīmīgs atbalsts 18 jaunu cilvēku dzīvēs. Ozoliņu īpašais dāvinājums Vītolu fonda jauniešiem bija biļetes uz Latvijas Nacionālās operas baleta un operas izrādēm, kas gan ziedotājiem, gan stipendiātiem vienmēr izvērtās par ļoti īpašu pasākumu.

Andreja profesionālā karjera lielā mērā bijusi saistīta ar izglītības jomu, viņš strādājis gan kā skolotājs, gan pasniedzējs, daudz laika un enerģijas veltījis sabiedriskajam darbam. Darbojies Latviešu Nacionālajā padomē Lielbritānijā, Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, Rietumeiropas latviešu apvienībā, Pasaules brīvo latviešu apvienībā. Dulcie savukārt uzmanību veltījusi meitu audzināšanai. Lai arī stipendijas Ozoliņi izmaksāja no savām pensijām, tas nebija šķērslis vai ierobežojums, lai nesavtīgi atbalstītu jauniešus, kam, ļoti iespējams, citādi izglītība būtu palicis tikai nesasniedzams sapnis.

Dzīve ir ceļš, un mums katram ir savs maršruts, savs sākums un arī beigas. Ir lielas šosejas un mazas taciņas, bet ir ceļi, kas neiet uz priekšu un neved atpakaļ, tie kāpj taisni debesīs. Andreja un Dulcie likteņgaitas ir tieši šādas – mūžīgs kāpiens pretī ideāliem.   Ar pateicību pieminam ziedotājus Andreju un Dulcie Ozoliņus