Saņemts Andreja un Dulcie Ozoliņu testamentārais novēlējums vairāk nekā 300 000 eiro apmērā

Dulcie un Andrejs Ozoliņi

Marts ir mēnesis, kad fondā sākas iesniegto pieteikumu izskatīšana. Lasot smagos dzīvesstāstus un izjūtot jauniešu vitālo nepieciešamību pēc stipendijas, mēs jutāmies īpaši saviļņoti, uzzinot par Andreja un Dulcie Ozoliņu pēdējās gribas izteikumu, ar kuru fondam novēlēti vairāk nekā 300 000 eiro. Tas nav tikai ievērojams finansiāls atbalsts, bet neizsakāmi liels ticības lādiņš Latvijai un tās nākotnei, kas apliecina – šīs valsts un šeit dzīvojošo cilvēku dēļ ir vērts ziedot savu darbu, līdzekļus un mīlestību, jo mēs latvieši esam un būsim ilgi vēl, un nevis kā smilšu graudi liedagā, bet zelta kvieši tīrumā!

Andrejs Ozoliņš dzimis Rīgā 1935. gadā. 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitas, bet 1948. gadā ieceļoja Anglijā, kur Andrejs iestājās Hazelrigg Country Primary school. Līdzekļu trūkuma dēļ bija jāsāk laukstrādnieka gaitas, taču no sapņa iegūt izglītību Andrejs neatteicās. Viņam laimējās satikt Džonu Simu, Nigērijas dzelzceļa pārvaldes darbinieku, kas, uzzinājis par jaunieša vēlmi izglītoties, sniedza materiālu atbalstu, lai apmaksātu mācību kursu. Andrejs Ozoliņš tika uzņemts Saint Luke’s skolotāju koledžā, pēcāk tika apgūtas zināšanas arī Londonas universitātē, kur iegūts grāds matemātikā un fizikā. 1958. gadā Andrejs Ozoliņš sāka strādāt vidusskolā netālu no Bristoles, bet 1970. gadā kā matemātikas pasniedzējs uzsāka darba gaitas Lesteras politehniskajā institūtā (vēlāk De Montfort universitāte).

Tika nodibināta ģimene, un par Andreja mūža draugu un ideju atbalstītāju kļuva jaunā studente Dulcie Allen. Abi kopā nodzīvoja skaistu, mīlestības un savstarpējas uzticības pilnu mūžu, uzaudzināja un izskoloja divas meitas – Māru un Zintu. 2008. gadā Dulcie un Andrejs Ozoliņi svinēja zelta kāzas. Dulcie mīlestība pret Andreju bija tik liela, ka iemīlēt ļāva ne tikai pašu cilvēku, bet arī tradīcijas, kultūru un valodu, kas bija tika nesaraujami saistīta ar pašu Andreju. Papildus latviešu valodai, kuru Dulcie bija apguvusi izcili, viņa pašmācības ceļā iemācījās spēlēt kokli, un latviešu skolā pat vadīja nodarbības jaunajiem koklētājiem. Dziedāja Straumēnu jauktajā korī, kur darbojusies arī kā pianiste, kā arī dažādos citos veidos vienmēr bija kopā ar savu vīru, darbojoties latviešu kultūras labā.

Daudz laika un enerģijas Andrejs Ozoliņš veltījis sabiedriskajam darbam. Viņš ir darbojies Latviešu Nacionālajā padomē Lielbritānijā, Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, Rietumeiropas latviešu apvienībā, Pasaules brīvo latviešu apvienībā, ir bijis PBLA valdes loceklis.

Vītolu fonda sadarbība ar Andreju Ozoliņu aizsākās jau 2004. gadā, kad, darbodamies Anglijas Latviešu izglītības fonda priekšsēdētāja amatā, Andrejs ierosināja mainīt organizācijas statūtus, lai varētu atbalstīt mazturīgus, bet centīgus un talantīgus Latvijas jauniešus. Vispirms tika dibināta Anglijas Latviešu izglītības fonda stipendija, tad pievienojās Daugavas Vanagu Bradfordas nodaļa, Anglijā dzīvojošais Emīls Gailis; tika izveidotas Maijas un Nikolaja Bisenieku piemiņas stipendijas, Vilmas Silarājas piemiņas stipendija un Daugavas vanagu Birmingemas nodaļas, Mākslinieku un daiļamatnieku kopas stipendijas. Pateicoties Anglijas Latviešu izglītības fondam un Andreja Ozoliņa aktīvai iesaistei tajā, izmaksātas vairāk nekā 270 stipendijas un ziedots pusmiljons eiro jauniešu izglītībai Latvijā.

Abi labdari dibināja arī savu –  Andreja un Dulcie Ozoliņu stipendiju, kas bija nozīmīgs atbalsts 18 jaunu cilvēku dzīvēs. Ozoliņu īpašais dāvinājums fonda jauniešiem bija biļetes uz Latvijas Nacionālās operas baleta un operas izrādēm. Īpaši saviļņojošs šis apmeklējums izvērtās tiem jauniešiem, kuri durvis uz apburošās mūzikas pasauli vēra pirmo reizi! Dziļš un skaists dvēseles nospiedums, par kuru tikai vēlreiz pateikties Ozoliņu ģimenei!

Andrejs reiz ir teicis: “ Jaunība ir cerību un sapņu pilns laiks, kad cilvēks atrodas sava ceļa sākumā un viņam ir pietiekami daudz spēka un izturības, lai sasniegtu iecerēto, taču, lai radītu pamatu panākumiem nākotnē, ir nepieciešama centība un neatlaidība.” Tas, par ko Andrejs klusēja, bet ko mēs  redzējām ikkatrā viņa darbā un lēmumā bija maksimāla spēku veltīšana, lai dotu drošu vietu jauniešiem, no kuras celties un virzīties augšup, jo centība ir spārni, bet vēl vajag arī stingru placdarmu, no kura atsperties skaistajam lidojumam. Pateicoties Andreja un Dulcie atstātajam mantojumam, tāds būs dots daudziem jo daudziem talantīgiem jauniešiem Latvijā.  

Pateicībā pieminam abus ievērojamos labdarus, kuru mūžs ir izcils cilvēcības brīnums, kam šobrīd ir vēl lielāka nozīme nekā citkārt, jo tas apliecina – visspēcīgākais veids, kā mainīt šo pasauli, ir labsirdība un mīlestība! Paldies meitām Mārai un Zintai, kuras godam izpildījušas vecāku vēlējumu!