Atvadu vārdi Balvai Kūlai-Bredovskai

Balva Kūla-Bredovska (14.07.1931.-05.10.2022.)

Kad manis vairs nebūs, apsedziet ābelēm saknes un pīlādžu ogas saberiet rūtainos lakatos. Iekuriet maizes krāsnis un iejauciet mīklu no miltiem, smalkiem kā ievziedu putekšņi, jo īsa ir silta rudens diena,  bet gara un tumša būs ziemas nakts. Lai baltas kā mūža dienas tad kāpj dūmu vērpes, kad, manim aizejot, pēdējo kukulīti cepsiet, jo no saules es esmu nākusi un bez siltuma šo pasauli neatstāšu…

5.oktobrī mūžībā devusies ziedotāja Balva Kūla-Bredovska no Kanādas. Lai arī Balvas dvēsele ir apklususi, mēs, kurus krustojis viņas ceļš, godinot un pateicoties varam vārdus netaupīt, jo garš un skaists viņas mūžs bijis ne tikai dzīves dienas, bet arī labos darbus skaitot.

Balva dzimusi 1931. gada  14. jūlijā Rīgā, tomēr lielāko daļu bērnības pavadījusi Kurzemē, no kurienes nācis viņas tēvs – vairāku draudžu mācītājs. Bezbēdīgo meitenes bērnību satricināja karš un frontes tuvošanās, līdzīgi daudziem tā laika latviešiem arī Namgaudu ģimene devās trimdā. Pirmā pieturvietas valsts bija Vācija – vispirms Danciga, vēlāk Šlēsviga-Holšteina, pēcāk nomainītas vēl vairākas uzturēšanās vietas. Lai arī šo laiku Balva raksturo kā trūcīgu,  pateicoties mammas apņēmīgumam un darbīgumam, vārot un tālāk pārdodot ziepes vāciešiem, ģimenei izdodas nopelnīt visnepieciešamākajam. No kontinentālās Eiropas ģimene pēcāk pārceļas uz dzīvi Anglijā, kur Balva sāk mācības māsu skolā. Tur tiek likts pamats arī ģimenei, Balva apprec Jāni Kūlu – veiksmīgu inženieri. Pēc septiņu gadu kopdzīves abi pārceļas uz Kanādu. Kamēr Jānis rūpējas par ģimenes materiālo labklājību, Balva sevi velta sabiedriskajam darbam un labdarībai.

Nelaime Balvas dienu ritumā ienāk, kad Jānis tiek aizsaukts mūžībā. Tomēr dzīvē gan reizēm tā gadās, ka bēdas atnāk roku rokā ar jaunas cerības staru, tā liktenis Balvai vēlēja jaunu iespēju mīlēt un būt mīlētai. Kopīgi darbojoties draudzes labā, Balva iepazīstas ar Ati Bredovski, dodot iespēju uzplaukt patiesām rūpēm un gādībai abu krietno latviešu starpā. Arī, kad Balvas veselība pasliktinās, līdz pat pēdējam mirklim Atis ir stiprais plecs un uzticamais ceļa biedrs, kas pat vislielākajās grūtībās neļauj apdzist tai cerībai, ko sevī nes mīlestība. 

Balvas sabiedriskā darbība aptvērusi daudzas jomas, bet visspilgtāk izpaudusies tieši atbalstā latviešu draudzēm. Viņa darbojusies Svētā Andreja draudzē, kur bijusi ievēlēta arī padomē, kādu laiku ņēmusi dalību Sarkanā Krusta organizācijā, vairāk nekā 17 gadus nostrādājusi Toronto Latviešu skolā, kur pasniegusi ticības mācību. Bijusi ievēlēta arī Latviešu Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldē, kur atbildējusi par aprūpes nozari. Tāpat aktīvi vadījusi un koordinējusi Kanādas apgabala dāmu komiteju, vienlaikus esot tās referente. Kā teikusi pati Balva, tad šajos pienākumos viņa atradusi sirdsmieru un dzīves jēgu.  2004. gadā Balva saņēmusi Ontario valdības goda zīmi par vairāk nekā trīsdesmit pieciem gadiem brīvprātīgā darba.

Vītolu fonda sadarbība ar Bredovskiem sākusies jau tālajā 2006. gadā, kad dibināta Ata Bredovska un Balvas Kūlas-Bredovskas stipendija. Bredovsku ģimenes atbalsts ļāvis kuplināt mūsu izglītoto jauniešu skaitu ar vēl vairāk tehnisko zinātņu prātiem, kas šodien jau pielieto savas prasmes, lai attīstītu Latvijas valsti. Un šis ir tikai viens no labajiem darbiem, kam uzplaukt ļāvušas Balvas rokas, bet, lai tos visus izskaitītu, mums būtu jāraugās uz ziedošām pļavām Kurzemes pauguros, kur vēl kā maza meitenīte Balva skrējusi.

Balva bija zieds, kas audzis siltumā, un, tikai kā vasaras puķes to spēj, viņā savā skaistumā un labsirdībā vēlējās palīdzēt augšup pret sauli celties arī citiem. Neatkarīgi vai tie bijuši draugi no draudzes vai ciemiņi no Latvijas, Balva bija gatava atvērt savas mājas un sirds durvis, tādējādi nemitīgi atgādinot, ka dzīve tā ir vasara, kas sākas ar pirmo uzplaukušo ziedu. Un katru dienu mums ir jāspēj uzziedēt mīlestībā sev un citiem, jo tikai tad mūsu mūžs nav bijis velts. Tikai tad varam aiziet ar vieglumu sirdī.

Kur rudenī paliek vasaras gaisma? Vai to uz saulainām zemēm aiznes zosu kāši vai  kastaņos ieslēgtu vējš apsedz zem lapām?... Un kur paliek cilvēka dzīve, kad, acis, kas vienmēr runājušas vairāk nekā lūpas, aizveras mūža miegam? Vai aizplūst kā upe nebeidzamā jūrā vai paceļas augstu gaisā, kur viss lielais sen kļuvis mazs? Vai varbūt to, sirdīs noglabātu, jaunā rītā iznes mūsu mīlestība… Balvas mūžs bijis mīlestības bagāts, un mīla būs tā visskaistākā rudens lapa, kas pacels viņas dvēseli augstāk par kokiem, par vārdiem, par domām un par mums. Pacels tai gaismā, kam viņa mūžam ticējusi un uzticējusies, lai jau no turienes svētītu mūsu laiku šeit!

Izsakām visdziļāko līdzjūtību vīram Atim Bredovskim, visiem draugiem un tuviniekiem!