Atvadu vārdi ziedotājai Birutai Heisterei

 Biruta Heistere 27.03.1932.-18.06.2018.

Mūzika ir tā valoda, kurā ar cilvēkiem sarunājas Dievs. Bet ne vienmēr. Un ne ar visiem – tikai ar tiem, kuri paši sajūt, ka mūzikas gars  slēpjas mīlestībā – līdzcilvēkus, visu pasauli un Dievu apskaujošā. Tā ir saikne starp divām pasaulēm – šobrīd dzīvoto un to, kas ir tur, tālajā, nezināmajā Mūžībā. Tur, kur 18. jūnijā devusies arī Birutas Heisteres, Vītolu fonda ziedotājas, mūziku un cilvēkus bezgala mīloša cilvēka dvēsele.

Biruta Heistere ir bijusi ilggadēja Vītolu fonda atbalstītāja, kura stipendiātiem ir sniegusi ne tikai materiālu atbalstu, bet arī bezgala daudz sirsnības un mīlestības. Viņas draudzība ar Vītolu fondu aizsākās 2005. gadā, dziļu sāpju brīdī, kad Mūžības ceļos devās viņas dzīvesbiedrs Daumants Heisters. Spēja dāvāt kaut ko citiem, kad pašai ir visgrūtāk, jau tobrīd liecināja par prasmi uz pasauli raudzīties citādāk kā pārējiem – gaišāk un cilvēkus mīlošāk.

Pirmie divi stipendiāti bija no vīra dzimtās vietas – Dobeles rajona Bukaišu pagasta. Brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, Biruta ar Daumantu abi bija atgriezušies Latvijā. Nu Daumants atdusas dzimtās zemes smiltīs, bet Biruta ilgus gadus ar mūža stipendiju sniedza gan materiālu, gan emocionālu atbalstu tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams, – trūcīgiem, bet talantīgiem jauniešiem, kas vēlas iegūt augstāko izglītību. Stipendija tika piešķirta Dobeles rajona Bukaišu un Elejas pagasta, kā arī Pļaviņu novada jauniešiem, jo Pļaviņas bija Birutas dzimtā puse.

Kad 2008. gada nogalē Vītolu fonda neaizskaramais kapitāls tuvojās divu miljonu latu robežai, Biruta Heistere nosprieda, ka viņai jāziedo trūkstošā summa. Tieši tā viņa toreiz paziņoja: ,,Es būšu tā, kas aizsāks otro miljonu!” Šai īsajā teikumā toreiz skanēja tik daudz – prieks par paveikto, ticība Vītolu fonda idejai un Latvijas jauniešu spējām un pārliecība, ka ,,dodot gūtais neatņemams”.

Biruta bija apmetusies uz dzīvi Lielbritānijā, bet bija biežs viesis Latvijā – allaž  darbīga, rosīga. Viņas sirdsprieks bija dziedāšana. No Birutas Heisteres vienmēr ir starojis gaišums, iespējams, tāpēc, ka viņas mūžā nekad nav trūcis mīlestības – pret vīru, bērniem, pret savu Tēvzemi un mūziku. Varbūt mūžā no kaut kā  arī nācies atteikties, tomēr iegūts ir kas svarīgāks – dvēseles skaistums un garīgā bagātība, kas allaž nesavtīgi dāvāta citiem.

Ik gadu Vītolu fonda jaunieši tika aicināti uz Balto namu – uz vietu, kur mūzika atraisa jūtas un notiek radīšanas brīnums, kas ikvienu dara garīgi bagātāku. Vispirms šo iespēju jauniešiem dāvāja Ozoliņu ģimene –  Andrejs un Dulcie, taču pirms vairākiem gadiem Andrejs atzina, ka slimības dēļ viņš šo projektu turpmāk nevarēs īstenot. Bet ne velti saka: no sirds veikti labi darbi nezūd, tie tikai rod piepildījumu citā veidā. Un notika brīnums – Ozoliņu ģimenes iedibināto tradīciju nolēma turpināt ziedotāja Biruta Heistere. Kopš tā laika viņa ik gadu iepriecināja 60 fonda stipendiātus, dāvinot biļetes uz operu vai baletu. Šo gadu laikā apmeklēts “Pērs Gints”, „Rigoleto”,  ,,Bohēma”, "Turaidas Roze", "Valentīna", u.c.

Saka, ka mūzika ienes cilvēka dvēselē plašumu, garā – spēku un sirdī – maigumu un siltumu, prātā – gaismu un brīvību. Tieši tāda bija Birutas kundze, kurai pašai dziedāšana un mūzika visu mūžu bija īpaši tuvas, tāpēc iespēju izbaudīt šīs mākslas valdzinājumu viņa dāsni dāvināja stipendiātiem, no kuriem daudzi operas namu apmeklēja pirmo reizi.  Piedalīties operas izrāžu apmeklējumos tika aicināti arī Heisteru ģimenes bijušie stipendiāti, ar kuriem Birutu saistīja cieša draudzība.

Vēl šī gada pavasarī Birutas meita Lia ar dzīves draugu Krisu tikās ar jauniešiem un devās uz operu "Turaidas Roze", pēc kuras katrs stipendiāts bija sagatavojis pateicības vēstuli, lai ar Lia Heisteres palīdzību tās tiktu nogādātas ziedotājai uz Angliju. Meitai Lia bija iespēja iepazīties ar Latvijas talantīgajiem jauniešiem, jo Birutas Heisteres nodoms jau tad bija turpmāk uzticēt ģimenes stipendiju fonda pārvaldīšanu saviem bērniem – Lia un dēlam Andrim.

Skaistie vakari operā patiesībā ir bijis stāsts par sapņiem –par stipendiātu sapni attaisnot ziedotājas dāvāto uzticību un par Birutas Heisteres sapni ilgus gadus būt tuvu mūzikai un saviem jauniešiem. Ir brīnišķīgi, ja kādam ir dāvāts talants no skatuves sarunāties ar cilvēkiem mūzikas valodā, bet liela laime ir arī dāvāt iespēju to saklausīt citiem.

Stipendiāte Linda Miķelsone raksta: “Manuprāt, nav labāka veida, kā atjaunot enerģijas rezerves, kas nosalušas vai nogrimušas darbos, par krāšņa un emocijām bagāta baleta apmeklējumu! No mirkļa, kad tiek pacelts priekškars, līdz pat gaismu iedegšanai mēs esam pavisam citā pasaulē. Pasaulē, kurā ir liela un nesavtīga mīlestība, sevis meklējumi un pats galvenais - tiek sniegta atbilde uz jautājumu "kādam man būt?". Katru reizi, kad šķiet, ka pasaulē ir par maz patiesu cilvēku, par maz mīlestības un par maz gaismas, der atcerēties, ka mūs, studentus, neviens tā nemīl kā Vītolu fonds un, jo īpaši, mūsu ziedotāja Biruta Heistere! Bet mums atliek vien šobrīd ļaut mīlēt sevi, lai reiz tāpat savu siltumu varētu dāvāt kādam citam! “ 

Daudzu gadu laikā izskoloti desmit jaunieši. Pati pirmā stipendiāte Edīte Kulmane ir beigusi studijas medicīnā un tagad strādā par sirds ķirurģi, stipendiāts Elvijs Sprudzāns ir talantīgs arhitekts, Vilma Kovaļova veterinārārste, Artūrs Šimkūns un Renārs Sūcis ieguvuši bakalaura grādu elektrotehnoloģiju datorvadībā, Madara Dūmiņa – medicīnas inženierijā un fizikā, Elvis Rubīns – farmācijā, Liene Vindele – rehabilitācijā, Modrīte Laurāne – ekonomikā, Ilze Maļkeviča – sabiedrības veselībā.  

Teic, ka mūziku rada eņģeļi. Varbūt.. Bet ne vienmēr. Reizēm tie ir cilvēki, kuriem Dievs ir dāvājis vairāk kā citiem – vairāk prasmes mīlēt, vairāk spējas dot, vairāk cerību, ka mūsu tauta allaž pratīs palikt ,,bēdu zem akmeņa”, lai tālāk dotos dziedot. Un protot saklausīt, ko mums vēsta tie, kuru Tēvzemes un cilvēkmīlestība jūtama arī tad, ja viņu dvēseles uz mums raugās no tās vietas, kur Dievs un eņģeļi ir tuvu. Ļoti, ļoti tuvu…Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.