Mūžībā devies goda vīrs Juris Petričeks

Juris Petričeks
05.05.1936.-26.01.2022.

Neprasiet, kāpēc tik nopietns viņam skats, raugiet, cik silta sirds tur pukst –  par dzimto krastu, par Latviju, par tevi un mani! Neprasiet vārdus, viņš savu ir darbos pateicis! Nelūdziet vairs, viņš visu ir atdevis! Nesauciet vairs, viņš nenāks – viņš mūžam ir aizgājis! Pa celiņiem, pa vecām ārēm uz mūža mājām devies viņš…

Juris Petričeks dzimis Pededzes pagastā  1936. gada 5. maijā, kā rakstīts baznīcas grāmatās, tad bērniņš pasaulē nācis tieši pusstundu pēc pusnakts. Skolas gaitas sācis 1943. gadā Kūdupes pamatskolā, tiekot uzņemts uzreiz otrajā klasē. Juris savās atmiņās atceras, ka tēvam licies, ka tik mazam bērnam katru dienu iet uz skolu ir par grūtu, tāpēc viņš skolu apmeklējis tikai divas reizes nedēļā.

Kara un bēgļu gaitu dēļ izglītības procesu nācies turpināt Rāvensburgā, Vācijā, kur jāapgūst bija ne tikai vācu, bet arī franču valoda. Vidusskolu 17 gadu vecumā Juris beidza ASV, tad studēja Stenfordas universitātē, kur ieguva bakalaura un maģistra grādu elektroinženierzinātnēs. Juris bija korporācijas Tālavija fil!.

Pēcāk strādājis MIT Lincoln Laboratory Leksingtonā, Masačūsetsā un SRI International Menloparkā, Kalifornijā. Darbs bija saistīts galvenokārt ar dažādiem radariem, kas veica komunikācijas sistēmu pētniecību, jonosfēras pētniecību un meteoroloģisko apstākļu mērīšanu. Darba gaitās Juris ir bijis gandrīz visās piecdesmit ASV pavalstīs, Klusā okeānā – Kwajalein, Mururoa, Samoa un Tahiti salās, Eiropā – Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā un Portugāles Azoru salās, kā arī Grenlandē.

Latvijā iesaistījies Okupācijas muzeja darbā, kļuvis par muzeja padomes locekli, vēlāk darbojies arī valdē. 2012. gadā Petričeks izdeva sievas Ritas sarakstīto viņas tēva biogrāfiju "Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia.", bet 2015. gadā klajā nāca paša grāmata par savu dzimtu "Pededzes pagasta Petričeki". Ar Jura atbalstu 2019. gadā Rīgas Centrālcietumā tika atklāta piemiņas vieta terora upuriem.

Ar savu mūža mīlestību Ritu Juris apprecējās 1961. gadā Bruklinā. Kā viņš pats izteicies, tad “manai sievai bija īpašs smaids, ļoti dabisks; es viņu iesaucu par Saulīti, un viņa patiešām arī bija kā saulīte”. Petričeku ģimenes dzīve bija mīlestības un abpusēju rūpju piepildīta. Vašingtonā, latviešu ciemā Šeltonā, blakus Rietumkrasta Latviešu izglītības centram, Petričeki uzcēla guļbūves māju, kur allaž sirsnīgi tika uzņemti viesi no Latvijas.

Abi aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Tēvzemi Rita pirmoreiz atkal apmeklēja 1973. gadā, Juris – 1976. gadā, un abi saprata, ka īstās mājas ir Latvijā. Dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi Petričeki atgriezās 2008. gadā un apmetās Siguldā, bet daudz laika pavadīja arī Jura atjaunotajās mājās “Sileniekos” un “Liepājā” Alūksnes novada Pededzes pagastā. Rita Petričeka aizgāja mūžībā 2010. gada 24. jūlijā.

Kad Petričeks atgriezās Latvijā, no dzimtas mājām Pededzē bija palikuši vien pāris baļķi un bērzu aleja, bet savās un savas tautas sāpēs Petričeka  kungs rada spēku veidot jaunu nākotni visa tā vietā, kas ticis pakļauts iznīcībai, pasludinot vislielāko uzvaru, kāda vien iespējama. Nesalauztā gara uzvaru! Petričeku ģimene dāvināja Pededzes pamatskolai grāmatas, žurnālus, darba burtnīcas un rakstāmpiederumus, piešķīra  katru mēnesi noteiktu naudas summu mācībās čaklākajiem un sabiedriski aktīvākajiem skolēniem no mazturīgām ģimenēm.

2007.gadā Petričeks kopā ar sievu Ritu ieguva "Latvijas lepnuma" balvu par atbalstu Alūksnes novada Pededzes pagasta jauniešu izglītošanā.

Līdzīgi kā ar sāpēm par tēva māju likteni, pārdzīvojumu par mūžībā aizgājušo sievu Juris ieslēdza dziļi sirdī, tajā paša laikā vērsdams zaudēto jaunā iesākumā. Sāpēs ir liels spēks, bet vajadzīga vēl lielāks gara drošums, lai to apvaldītu. Tā tika dibināta Ritas Petričekas piemiņas stipendija, kam sekoja vēl divas (Ritas un paša vecākiem veltītas) –  Jevgenija un Olgas (dzimusi Rubene) Petričeku piemiņas stipendija un Bertrama un Lidijas Rozenbergu piemiņas stipendija – , tā izveidojot Jura Petričeka stipendiju fondu. Studējot universitātē, arī Juris pats saņēmis stipendiju, līdz ar to līdzsvars ticis atgriezts un stipendiāts daudzus gadus vēlāk kļuvis par atbalsta devēju, atlīdzinot par savā dzīvē saņemto daudz lielākā mērā.

Sadarbībā ar Vītolu fondu Juris Petričeks atbalstījis 15 studentus, kopā izmaksājot teju 100 000 eiro. Juris bieži tikās ar saviem stipendiātiem, aicinot viņus uz restorāniem, lai iepazītos labāk. Aiz Jura šķietamās nopietnības un atturības vienmēr slēpās vēlme atbalstīt un palīdzēt tiem, kam neklājās viegli. Lai arī nezinātājiem Juris varēja atstāt paskarbu iespaidu, mēs jutām un viņa paveiktajā vienmēr redzējām, ka “pašā dziļumā mīlestība nobrāztām rokām akmeņus lauž”.

Uz vaicājumu, kā klājas? Petričeka kungs nedaudz īpatnā humorā mēdza atmest: “karoti vēl neesmu nolicis.” Šo frāzi bijām pieraduši uztvert kā apzīmējumu, ka Jurim viss ir kārtībā. Par spīti šķietamajam nogurumam, kas mēdz izstarot no Jura, mēs esam droši, ka viņš bija iemīlējis šo dzīvi ar visām tās gaišajām un tumšajām joslām, cenšoties darīt labāku ikdienu  arī citiem.

Pārņem skumjas, zinot, ka vairāk nekā desmit gadus ilgas sadarbības loks ir noslēdzies. Lai cik daudz labā arī netiktu atstāts, mums visvairāk pietrūks paša cilvēka, kura nospiedums un paveiktais vienmēr paliks fonda vēsturē un visu to domās un sirdīs, kas varējuši paļauties uz Jura stingro plecu. Juris reiz teica, ka “Pededze ir skaistākā vieta Latvijā", nu viņš atdusēsies blakus sievai Pededzes pagasta Kūdupes kapos.

Ir šodien ledus vižņos klusums bikls un zaļoksnājās eglēs mirklis sniega pārslām apsedzies, jo mīļās Pededzes krastos, raupju akmeni zem galvas liekot, ir mūža miegā goda latvis acis aizvēris. Reiz katra dzīves upe stāj, tik tauta – tai vienmēr jauniem spēkiem citus ceļus jāspēj rast, kur, zemes slāņus laužot, uz augstiem krastiem vienmēr traukt, jo mēs būsim tik, cik mūsu tauta tālāk plūdīs!

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Jura Petričeka tuviniekiem.