Dainas Bīriņas piemiņas stipendija

 Daina Bīriņa

Daina Bīriņa dzimusi Gulbenē, bet, kad 1940. gadā tika noslepkavots viņas tēvs, ģimenei nācās pārcelties uz dzīvi Vecpiebalgā pie vecmāmiņas. Tur kopā ar mammu, māsu un brāli tika pavadīta bērnība.

Sākoties karam, Dainas mamma izlēma, ka jāmeklē drošāks patvērums, tādēļ devās uz Dundagu, kur ģimene dzīvoja meža ielokā. Ikdiena bija satraucoša, jo klīda ziņas par meža brāļu darbībām un tuvojošo frontes līniju.

Situācijai pasliktinoties, ģimenei tika piedāvāta vieta kādā kuģī Ventspilī, lai kopā ar citiem meklētu patvērumu ārvalstīs. Tikai laimīgas sakritības dēļ Dainas ģimene uz tā kuģa netika, jo tas devās prom ātrāk. Vēlāk tika saņemta ziņa, ka tas uzsprādzis.

Tomēr atpakaļ atgriezties vairs nebija iespējams un ģimene ar citu kuģi izbrauca no Latvijas. Soli pa solim, izejot cauri bēgļu nometnēm, viņi nonāca Amerikas Savienotajās valstīs, Aiovā. Dainas mamma tur iekārtojās darbā un palīdzēja saimniecībā vecam senioru pārim. Darbs nebija viegls, bet tas sniedza svarīgāko nodrošinājumu Dainai un viņas māsai.

Pēc gada ģimene pārcēlās uz Čikāgu. Tur Daina pabeidza vidusskolu un universitāti. Studiju gados izdevās iegūt valodu zināšanas, uzticamus draugus, dziedāt korī, dejot tautas dejās un piedalīties citos latviskos pasākumos.  Pec universitātes beigšanas, Daina devās uz Vāciju, lai studētu Friedrich Wilhelm Universität un iegūtu praksi vācu valodā.

Atgriežoties no Vācijas, Daina devās uz Kaliforniju, kur darbs tika piedāvāts pamatskolā, tāpēc nācās papildināt zināšanas arī pamatskolas pedagogu kursos. Dzīve skolā bija interesanta un izaicinājumu pilna, jo mācības norisinājās bilingvālā klasē.

Desmit gadus brīvdienās Daina mācīja latviešu valodu Losandželosas latviešu skolā. Kalifornijas latviešu dzīve aizrāva Dainu – viņa baudīja to, esot kustībā un sabiedrībā, jo pati atzīst, ka ir “radīta pilsētai”.

Par skolotāju Daina nostrādāja 31 gadu. Aizejot pensijā, sapnis par Latviju vairs nespēja gaidīt, un 1991. gadā viņa pirmoreiz iekāpa lidmašīnā uz mājām. Tas bija ļoti emocionāls brauciens. Pirmais, ko Daina darīja atgriežoties, bija pastaiga Vecrīgas ielās. Redzot pilsētu, Dainai saviļņojumā ritēja asaras pāri vaigiem.

Daina Bīriņa saka, ka dzīvē viss notiek likumsakarīgi un ir nepieciešams tikai ļauties vēja virzienam un tā 2011. gadā viņa pārcēlās uz Latviju pavisam.

Lēmums dibināt stipendiju esot atnācis viegli, tikpat raksturīgi Dainas dzīvei. Viņa stāsta: “Es piederu korporācijai “Imeria”, kurā goda filistrs ir fonda dibinātājs Vilis Vītols. Viņa devums mūsu korporācijā sekmējis vairāku studenšu izglītības ceļu, kuras kļuvušas par labām juristēm, ārstēm, zinātniecēm un dod izcilu ieguldījumu Latvijas sabiedrībai. Valstī esošās situācijas dēļ ir liegts apmeklēt restorānus, teātrus, un savu pensiju es nespēju iztērēt. Uzskatu, ka labākais, ko varu darīt, lai kaut ko mainītu un uzlabotu Latvijā, ir caur izglītību.”

2023. gada 30. oktobrī Daina Bīriņa devās mūžībā. Atvadu vārdus lasiet šeit.