Dibināta jauna stipendija - Viļa Olava piemiņas stipendija

  Anna Olavs-Grambergs ar dzīvesbiedru Andri Stakli

Celt, celt un vēlreiz celt – tāds ir īsta namdara galvenais uzdevums, viņa sūtība. Namdaris dara namu, dara ēku, dara mājas. Bet ikviena vissvarīgākās mājas ir viņa valsts, viņa Tēvzeme, un šo uzdevumu – radīt mājas visiem latviešiem – Vilis Olavs visu savu mūžu veica pēc labākās sirdsapziņas, apliecinādams patiesu savas zemes mīlestību.

Vilis Olavs (Plute) dzimis 1867. gada 6. maijā Bauskas pilsmuižas Olavās kā saimnieku Jēkaba un Dārtas Plutes ģimenē trešais bērns. Viņš uzsāka mācības Bauskas elementārskolā un apriņķa skolā, tad Pētera ģimnāzijā Jelgavā, kur sacerēja pirmos rakstus par tautas senatni, kuri tika iespiesti "Austrumā" un apbalvoti ar Reinberga prēmiju. Vili interesēja vēsture, filozofija, rakstniecība, tomēr, paklausot mātes padomam, viņš izšķīrās par teoloģijas studijām Tērbatā. Tur Vilis turpināja Jura Alunāna un Ata Kronvalda aizsākto rakstu sēriju "Sēta. Daba. Pasaule", izdeva enciklopēdisku apceru virkni "Latvju tauta", publicēja vairākus pētījumus.

Pēc studijām Vilis Olavs kopā ar literātiem Raini, Rūdolfu Blaumani un citiem aktīvi iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības darbā. Viņam  tika uzticēts RLB Zinību komisijas priekšnieka amats, un pats svarīgākais veikums – etnogrāfiskās izstādes sarīkošana Viskrievijas arheologu biedrības kongresa laikā 1896. gadā Rīgā, pilsētas kanāla malā.

1901. gadā Vilis Olavs salaulājās ar Frīdu Eizenbergu. Abus saistīja  kopīgas intereses – pastiprinoties rusifikācijai, viņi gribēja būt kopā ar latviešu tautu, to vadīt un virzīt tautisko centienu garā. Strādājot kā skolotāji, papildinot izglītību un studējot komerczinības, viņi dibināja skolēnu pulciņus, izdeva skolas žurnālus. Radās doma atvērt Rīgā sieviešu tirdzniecības skolu, par Frīdas vecāku iekrāto kapitālu un pūra naudu tika iegādāta divstāvu koka māju Marijas ielā, un 1904. gadā finanšu ministrs atļāva mācītājam un tirdzniecības zinību kandidātam Vilim Olavam atvērt sieviešu tirdzniecības skolu 133 audzēknēm, kuru vēlāk nosauca par komercskolu, mācot arī mašīnrakstīšanu un stenogrāfiju. Drīz tika uzsākta jaunas sešstāvu skolas ēkas celtniecība, taču tai nebija lemts ilgi darboties, jo tuvojās Pirmais pasaules karš un Olava tirdzniecības skola tika evakuēta  uz Pēterpili.

Tur Vili Olavu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja vienprātīgi ievēlēja par savu priekšsēdētāju, un šī vīru kopa bija topošās brīvās Latvijas pirmais parlaments svešumā, kas neaprobežojās tikai ar pabalstu piešķiršanu – viņi iedvesmoja un vienoja zinātniekus, juristus, skolotājus, māksliniekus un politiķus pielikt roku un sirdi Latvijas valsts pamatu veidošanā, latviska gara uzturēšanā. Tika dibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, kuras loma neatkarīgās Latvijas radīšanā bija ļoti nozīmīga.

Vilim Olavam neizdevās pieredzēt savas Tēvzemes lielo atmodu, jo pēc neilgas ārstēšanās Somijā viņš 1917. gadā devās mūžībā, 1921. gadā tika pārapbedīts Meža kapos. Uz kāda vainaga lentes bija lasāmi zīmīgi vārdi: "Latvijas namdarim Vilim Olavam". Viļa Olava devumu augstu novērtēja arī ministru prezidents Kārlis Ulmanis, teikdams: "Ideāli, kuriem pukstējusi Olava sirds – tautas gaisma un brīvība. Lai Olava gars mūs pavada ik uz soļa, tad Latvija dzīvos saules mūžu."

Neatkarīgās Latvijas gados Olavu dzimtas darbu izglītībā turpināja valsts. Tirdzniecības skola, ieguvusi plašākas telpas, tika pārdēvēta par Viļa Olava Rīgas pilsētas komercskolu. Pēc vīra nāves Frīda Olava pašaizliedzīgi turpināja pedagoģisko darbu. Bermonta uzbrukuma dienās viņa darbojās Sieviešu palīdzības korpusā, bija klāt Zelta fonda dibināšanā, lai stabilizētu Latvijas valūtu, līdzdarbojās Sieviešu nacionālajā līgā, Olavu fondā, Olava skolu krājaizdevu kasē. Otrajā pasaules karā vecākais dēls Vilis Olavs, diplomāts, ārlietu ministrijas administratīvās nodaļas vadītājs, bēgļu gaitās gāja bojā Ventas upē, jaunāko dēlu tautsaimnieku Aleksandru Olavu fašisti ievietoja koncentrācijas nometnē pie Dancigas, kur viņš krita sarkano okupantu rokās un tika izsūtīts uz Sibīriju. Mūža nogali Frīda Olava pavadīja veco ļaužu mītnē Insulā (Vācijā), rakstot atmiņas.

Viļa Olava piemiņas stipendiju dibina Viļa Olava mazmeita Anna Olavs-Grambergs ar dzīvesbiedru Andri Stakli. Viņi šobrīd pārvalda Viļa Olava mantojumu – namus Rīgā. Katram savs, notikumiem bagāts, dzīvesstāsts, taču jau vairākus gadus viņu ceļi savijušies kopā, īstenojot kopīgu mērķi – būt laimīgiem, darot laimīgus citus, un palīdzēt uzplaukt abu kopīgajai Tēvzemei. Tāpēc sava vectēva Viļa Olava piemiņai dibinātas četras stipendijas īpaši mazturīgiem, bet talantīgiem un centīgiem studentiem, kuras uzticētas pārvaldīt Vītolu fondam. Šie jaunieši pēc izglītības iegūšanas varēs īstenot Viļa Olava sapni – būt par savas Tēvzemes namdariem un turpināt celt savas mājas, savu Latviju!