Saņemts Pētera Bolšaitis testamentārais novēlējums

Pēteris Bolšaitis

2021. gada 11. septembrī Vītolu fonds saņēma skumju ziņu. Mūžībā bija devies Pēteris Bolšaitis – ilggadējs ziedotājs, savas zemes patriots, spoža un izcila persona ar īsteni latvisku godaprātu un cieņpilnu stāju. Tā bija patiesa drauga zaudējuma sajūta, ko salīdzināt ar pirmo salnu atnākšanu – vēl tikko ziedus glāstīja silta saule, bet pēkšņi tos savā mūža mierā bija aizvēris nepielūdzamais aukstums.

Šajā rudenī pēc vairāk nekā gada prombūtnes šķiet, ka ar atvasaras dvesmu Pēteris atkal būtu  atgriezies pie mums, lai ar savu labsirdīgo smaidu izgaiņātu rudens drūmumu un dotu cerības par labāko nākotni. Septembrī esam saņēmuši Pētera testamentāro novēlējumu, ar kuru fondam atstāti teju 100 000 eiro.

Bolšaitis dzimis 1937. gada 12.jūlijā kapteiņa Aleksandra Bolšaitis un zobārstes Elzas Bolšaitis (dzimusi Grīnbergs) ģimenē Daugavpilī. Pēc tēva deportācijas 1941.gadā un nāves Sibīrijā 1942. gadā kopā ar māti un māsu Ileāni 1944. gadā izceļojis uz Austriju un 1947. gadā tālāk uz Venecuēlu. Ar “Mobil Oil Co” stipendiju studējis ķīmiskās inženierzinātnes Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā, kur 1960. gadā ieguvis bakalaura un 1961. gadā maģistra grādu.

Turpinājis studijas Delavēras universitātē, kur 1964. gadā ieguvis doktora grādu. Strādājis pētniecībā un par mācību spēku Maksa Planka Ķīmijas institūtā Getingenā, Vācijā, Venecuēlas Pētniecības institūtā un Venecuēlas Centrālajā universitātē, kā arī Merilendas universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā, ASV. Pēc pārcelšanās uz Latviju strādājis Latvijas Okupācijas muzeja biedrībā kā valdes priekšsēdētājs, vēlāk finanšu pārraugs, un studentu korporācijā “Fraternitas Lettica” sekmējis tās darbības atjaunošanu. 2016. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, tāpat apbalvots arī ar Venecuēlas augstāko apbalvojumu Andresa Bello ordeni. Ir vairāku grāmatu autors un tulkotājs.

Jau 2004. gadā Pēteris Bolšaitis kopā ar sievu Īru Kuhn-Bolšaitis dibināja divas stipendijas: stipendiju korp! “Varavīksne” studējošām jaunietēm un Lāčplēša centra stipendiju. Šajā ilgajā laika posmā tika palīdzēts daudziem jo daudziem jauniešiem, bet, pateicoties atstājam ziedojumam, atbalstu būs iespējams turpināt arī nākotnē. Pētera piemiņa dzīvos ne tikai caur jau izskolotajiem, bet starp desmitiem to, kas savas studijas vēl tikai uzsāks.

Reizēm mēs sevi pieķeram pie pārdomām par to, kādēļ mēs dzīvojam un kas turpinās pēc mums? Neviens nezina skaidru atbildi uz šiem jautājumiem, tomēr tāpat kā mūsu dzīve, arī aiziešana ir skaista, kad tā ir piepildīta, kad esam kopā ar citiem – kopā darbos, domās un sajūtās. Lai arī ir apklusuši Pētera soļi, tas ceļš, ko viņš gājis, turpinās un aizvijas pa neskaitāmiem ceļiem un taciņām visā Latvijā.  Pateicībā godinām Pēteri Bolšaiti!