Atvadu vārdi ziedotājam Dzintaram Abulam

Rudens allaž nes sev līdzi atvadas – no vasaras, no ziediem, no putniem, no mīļās saules. Rudens allaž nes sev līdzi skumjas… Sīks, skumjš lietus arvien biežāk krājas liepu lapās, skumji vēsta dzērves un gulbji par projāmdošanos no dzimtenes, skumjš ir miķelīša zieds dārzā, kuru drīz pārņems salnas. Tas tāpēc, ka atvadas vienmēr ir skumjas… No ziediem, no putniem, no saules un no cilvēkiem, jo īpaši no tādiem, kuru mūžs nodzīvots tik ļoti godam – savējiem un svešiem allaž labu darot, savus tuvos un savu Tēvzemi bezgalīgi mīlot.

Tāds bezgala skumjš, bet vēlāk, kad bēdu smagums būs kaut nedaudz rimis – gaišu atmiņu pilns, turpmāk septembris būs ne tikai visiem Dzintara Abula tuvajiem un mīļajiem, bet arī tiem, kuriem liktenis bija dāvājis iespēju kaut brīdi būt tuvu šim bezgala labestīgajam un gudrajam cilvēkam, kuram nebija nekā svētāka par savu ģimeni un savu Tēvzemi.

Dzintars Abuls ir dzimis Smiltenē, bet uzaudzis Trikātā, plašās Abulu dzimtas  tēvtēvu mājās. Te, kur līdzenos laukus, priežu mežus un tālās pļavas caurvija Abula upes mierīgie ūdeņi, auga mazais, zinātkārais puika, kurš mazotnē iepazina ne tikai lauku darbus, bet bija arī cītīgs grāmatu lasītājs, jo turpat mājās glabājās liela bagātība – tēvoča, vēstures pētnieka un valodnieka, Pētera Abula plašā bibliotēka.  

1944. gada oktobrī ģimene devās bēgļu gaitās. Ceļā nācās zaudēt visu iedzīvi, taču pašiem laimējās dzīviem nokļūt līdz Liepājai, no kuras tālāk ceļš aizveda uz Vāciju. Nācās pārvarēt daudz briesmu un grūtību, taču ģimene, tāpat kā daudzi tautieši, cerēja, ka pavisam drīz atgriezīsies… Kara izpostītajā Vācijā, nemitīgi bēguļojot, Abuli nonāca Sudetijā un krievu ielenkumā. Sagadīšanās dēļ radās iespēja pievienoties vācu pilsoņu grupām, ko kara beigu posmā sūtīja uz rietumiem. Abuli nonāca  Bavārijā. Pēc kara  beigām ģimene tika pārvietota no vienas nometnes uz otru, līdz nokļuva amerikāņu militārajā uzraudzībā un gādībā.

Dzintars Abuls beidza latviešu ģimnāziju bēgļu nometnē Minhenē. Kad sākās pārvietoto personu izceļošana, 1950. gadā ģimenei radās iespēja doties uz Savienotajām Valstīm, kur Indianas pavalstī Purdue Universitāte vecākiem piedāvāja darbu. Mēnesi pēc ierašanās Amerikā ar trūcīgām angļu valodas zināšanām, bet lielu apņēmību Dzintars uzsāk studijas Purdue universitātē, kur arī ieguva pirmo grādu elektroinženieru fakultātē.  Pēc trīs gadu kalpošanas amerikāņu militārajā dienestā viņš atrada darbu Čikāgā pilsētas ceļu departamentā.

Čikāgā Dzintars iepazinās ar Birutu, uzplauka mīlestība, un tika noslēgta derība uz mūžu. Abi bija Latvijas patrioti, un par tādiem tika audzināti arī bērni – ģimenē runāja tikai latviešu valodā, lasīja grāmatas latviski, dziedāja latviešu dziesmas. Bērni apmeklēja gan nometnes Garezerā, gan vasaras skolas nodarbības, ļoti labi prata latviešu valodu. Gan Dzintaram, gan Birutai bija līdzīgi sapņi par stabilu ģimenes dzīvi, darbu un pienākumiem, kas dod piepildījumu ikdienas gaitām.

Dzintara darbs NCR uzņēmumā nodrošināja ģimenei ērtus sadzīves apstākļus, taču tas nozīmēja arī nepārtrauktas pārmaiņas – pēc desmit gadiem Deitonas pilsētā (Dayton,Ohio), Dzintara pienākumiem paplašinoties, ģimene nonāca nelielā  Ohio pavalsts pilsētiņā Cambridža, (Cambridge, Ohio), kur tika pavadīti 14 gadi. Vēlāk Dzintara darba pienākumi ģimeni aizveda uz Atlantas pilsētu (Atlanta, Ga), bet pāris gadus vēlāk – uz Dallas pilsēta Teksasā (Dallas, Tx), kas uz desmit gadiem kļuva par abu pēdējo ar darbu un profesionāliem pienākumiem saistīto mājvietu. Tad Dzintars un Biruta nolēma pārcelties tuvāk bērnu ģimenēm uz Amerikas vidieni, uz Mičiganas pavalsti. Dzintars tur atrada laiku savam iemīļotajam sporta veidam – golfam, Biruta, kā allaž aktīvi un no visas sirds, darbojās sabiedriskajā jomā, atzīstot, ka visa mūža garumā ļoti daudz no iecerētā nebūtu bijis iespējams īstenot, ja nebūtu bijis Dzintara atbalsta un ieinteresētības.

Abulu ģimenes bērni ir ieguvuši labu izglītību, ir nodarbināti savas izvēlētajās profesijas, gūst panākumus. Viņi ir nodibinājuši savas ģimenes, kurās kopā aug astoņi mazbērni. Dzintars un Biruta bērnu un mazbērnu gaitas allaž ir vērojuši ar prieku un pateicību, bijuši mīļi un gādīgi vecvecāki.

Kopš 1990. gada Abulu ģimene katru gadu apciemoja Latviju. Tika satikti gan Rucavas radinieki, gan kopā ar mazbērniem būts Trikātā, kur tikai senā aka ar spaini uz koka vindas, iebrukuša pagraba šķībās durvis un pussabrukusī  kūts mēmi liecināja par to, ka šeit kādreiz mitusi strādīga un godīga latviešu dzimta.

Kad pirms vairākiem gadiem īpašums Trikātā tika pārdots, Dzintars izlēma visu savu ienākuma daļu ieguldīt Vītolu fonda kontā, dibinot Abulu ģimenes stipendiju, jo abi ar Birutu uzskatīja, ka mantotā sentēvu zeme un viss, ko tā devusi, pieder Latvijai. Toreiz ziedotāji rakstīja: ,,Esam pārliecināti, ka Latvijas nākotne ir izglītotu latviešu jauniešu  rokās. Esam pateicīgi par iespēju vismaz nedaudziem atvieglot rūpes par iespēju sasniegt iecerēto mērķi, un jaunieši, kurus esam iepazinuši, attaisno mūsu cerības.” Kopā izskoloti 12 jaunieši, kuri pieminot ziedotāju raksta:

Bijusī stipendiāte Kristīne Cālīte: "Dzintara un Birutas Abulu ģimenes stipendija man ne tikai sniedza iespēju 6 gadus mācīties augstkolā (kas atvēra visu mani pasauli dažādām brīnišķīgām iespējām), bet pats galvenais - viņi man vienmēr bijuši kā atskaites punkts dzīvē. Viņi ir bijuši kā vēl viens vecvecāku pāris, kas uzklausa, liek censties vairāk un neskopojas ar padomu. Iedomājoties Dzintaru un Birutu, es vienmēr redzu viņus kopā - gan dažās tikšanās reizēs Latvijā, Dzintaru atceros, kā ļoti mierīgu un smaidīgu kungu, gan Birutas sirsnīgajās vēstulēs viņi kopā priecājās par pasauli, apciemoja dažādas pasaules vietas un, pats galvenais, daudz laika pavadīja kopā ar ģimeni. Izsaku visdziļāko līdzjūtību Abulu ģimenei, un domās esmu kopā ar Jums, Biruta..."

Esošais stipendiāts Kalvis Kaļva raksta: "Es vienmēr esmu apbrīnojis tos cilvēkus, kas ir nesavtīgi un ar savām zināšanām un panākumiem ir nopelnījuši pietiekami daudz materiālo līdzekļu, lai varētu ar tiem dalīties un palīdzēt citiem pietuvoties saviem karjeras sapņiem. Dzintars Abuls bija, ir un būs joprojām viens no viņiem. Viņš joprojām ir starp mums un seko mūsu sasniegumiem un dzīves gaitām, taču pavisam nemanāmi. Es viņu vienmēr atcerēšos kā mecenātu, kas man ir palīdzējis vienmēr būt attīstībā, sniedzot finansiālo atbalstu. Dāvātā stipendija man ir sniegusi tik dārgo laiku, kas ir ticis taupīts sava karjeras sapņa īstenošanā medicīnas nozarē. Lai arī, diemžēl, man nebija tā iespēja ar Dzintaru satikties, taču man ir radies iespaids, ka viņam rūp izglītota latviešu tauta. Tieši šī cēlā ideja un rīcība man ir kā etalons uz ko tiekties visas savas turpmākās dzīves laikā. Vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību visas manas ģimenes vārdā šajā sāpīgajā notikumā."

Kūp pienbalta migla pār melniem arumiem, pār dzeltēt sākušām pļavām. Kūp migla, bet tad, kad uzaust skopā septembra saule, tā uzkāpj debesīs, lai sasveicinātos un būtu kopā ar tām. Sev līdzi tā nes kādu gājputna kliedzienu, kādu rūgtu rudens zieda smaržu, kādu asaru, kuru kaut kad varbūt nožāvēs laiks. Bet te, uz zemes, paliek neremdināmas skumjas un šķiršanās sāpes, kuras reiz kļūs gaišām un mīļām atmiņām par īpašu cilvēku – tēvu, vectētiņu, draugu, savas Tēvzemes patriotu.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Darba laiks: 8.00-16.00

Raksti mums