Atvadu vārdi Verai Diwisch.

Vera Diwisch

Latvijā ir jūlijs, pats vasaras vidus, un  briest rudzi, briest maize. Tā mums, latviešiem, ir tik svarīga, jo ikviens - vai dzīvodams Tēvzemē vai būdams svešumā - vienmēr grib uz sava galda redzēt rupjmaizi, jo tā palīdz saglabāt Latvijas sajūtu, tā – Tēvzemes simbols. Taču 4. jūlija rītā viens rupjmaizes rieciens, tik sirdij dārgs un pēc dzimtās zemes smaržojošs, un spēku sološs,  vairs netika nogriezts, jo pukstēt 94 gadu vecumā bija stājusi latvietes, savas zemes patriotes, Vītolu fonda ziedotājas Veras Diwisch sirds.
Vītolu fondam Vera Diwisch allaž saistīsies ar kaut ko īstu un pamatīgu - ar patiesu savas zemes mīlestību, ar prasmi dot, neko neprasot pretī, ar spēku pārvarēt visas dzīves grūtības, nekurnot un saglabājot optimismu. Bet visvairāk - ar maizi, īstu lauku rupjmaizi, kuru Veras kundze atnesa cienastam, pirmo reizi ciemojoties fondā. Toreiz, 2011. gadā, tapa Veras Divisch Mūža stipendija, kura tika novēlēta Alūksnes novada jauniešiem.
Veras Diwisch mītnes zeme ilgus gadus bija Vācija, bet bērnība un jaunība aizritēja Latvijā. Viņa uzauga lauku sētā, vērojot dabas norises un mācoties pazīt un iemīlēt kokus, puķes dzīvniekus, izjust gan Jāņu nakts burvību, gan Ziemassvētku balto skaistumu. Visu mūžu viņa atcerējās toreizējā Valsts prezidenta aicinājumu būt čakliem, godīgiem, izpalīdzīgiem, mīlēt darbu, lasīt grāmatas, tiekties pēc izglītības un darīt visu, kas palīdzētu uzplaukt dzimtajai zemei. Latviju Vera Diwisch atstāja, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, un nokļuva ASV. Viņai ļoti patika slēpot un tieši kalnos viņa iepazina savu dzīvesbiedru. Abi pārcēlās uz Vāciju, taču vēlēšanās kādu dienu uzzināt, ka Latvija atkal ir brīva un neatkarīga, viņu ir pavadījusi visu mūžu. Tāpēc tika izjusts neizsakāms aizkustinājums, kad Veras kundze uzzināja, ka viņas sapnis piepildījies. Kopš šā brīža priecājās par katru labo ziņu no Latvijas.
Ziedotāja Vera Diwisch Vītolu fonda esošajiem un bijušajiem stipendiātiem vienmēr paliks atmiņā, jo pateicoties viņas labajai gribai jaunieši ir likuši pamatus savai turpmākajai dzīvei. No ziedotājas atvadās izskolotās Alūksnes novada stipendiātes.
Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes absolvente Lelde Gordejeva: “Vera Diwisch kļuva par manu ziedotāju, uzticīgu vēstuļu draugu, padomdevēju, kas vienmēr sniedza atbalstu, grūtos brīžos dalījās ar savu viedokli un pieredzi man svarīgos jautājumos. Vera vienmēr uzsvēra, ka ir vienkārša meitene no Latvijas laukiem, kurai sanāci pasauli apskatīt. Viņa dalījās stāstos un piedzīvojumos par dzīvi kā Latvijā, tā Amerikā un Vācijā. Vera nekad nežēlojās, ja nu vienīgi par rokrakstu un mani pārsteidza tas, cik skaisti un pareizi viņa rakstīja latviešu valodā. Katru gadu uz Jāņiem saņēmu kartītes un katru reizi viņa dalījās atmiņās par to kā svinēti viņas mīļākie svētki gan Latvijā, gan svešumā.

Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes absolvente Ieva Ģērmane: “Sirds siltums, mīļums un dāsnums - tās ir īpašības, kas man vienmēr atgādinās par ziedotāju Veru. Viņas dzīves stāstos, kas tika iepazīti caur vēstuļu saraksti ar ziedotāju, vienmēr strāvoja dzīvesprieks un mīlestība pret dzimto zemi un dzimtajām vietām. Vārdos neizsakāms "Paldies" viņai par atbalstu, iedvesmu un ticību.”

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolvente Sarma Skudra: “Vera Diwisch ir padarījusi labākas daudzu jauniešu dzīves un devusi mums iespēju attīstīties un pavērt spārnus gaišākai nākotnei. Paldies…paldies, ka bijāt labsirdīgs cilvēks ar gaišu skatienu un plašu sirdi, kuras siltums sasniedza arī mani.”

Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 1. kursa studente Nadīna Bērtulsone: “Patiesi skumstu un izsaku savā un savas ģimenes vārdā visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem par Veras Diwish aiziešanu mūžībā. Viņas dotā ceļamaize un ticība, ka gudra un izglītota jaunatne būs tā, kas ļaus uzplaukt Latvijai, ir nenovērtējama Alūksnes novada jauniešiem. Es ticu, ka Vera no mākoņa maliņas sekos līdzi manām turpmākajām studiju gaitām, priecāsies par maniem sasniegumiem. Esmu  apņēmības pilna  piepildīt viņas cerības un sapni par gudriem un talantīgiem Latvijas cilvēkiem, būt vienai no tiem, kas latvisko dvēseli nezaudē ne mirkli.”

Viņa uzskatīja, ka gudra un izglītota jaunatne būs tā, kas ļaus atkal uzplaukt savai un arī ziedotājas Veras Diwisch dzimtajai zemei, un vēlēja: "Lai Latvijas jaunatne tiešām sēj sēklu tīrumā un lai nes bagātus augļus Latvijai!",,Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu” – tā teicis Juris Alunāns. Un Veras Diwisch sētie graudi - viņas stipendiāti, kas augs un zels savai Latvijai par godu, jo ik tādā ar lielu mīlestību sētā graudā glabājas saules siltums un zemes spēks, kas, pārvērsdamies par maizi, spēs palīdzēt savai zemei un tās ļaudīm stipriem un vareniem allaž būt. Lai vieglas smiltis un gaišs ceļš Mūžībā!

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75 - III

Raksti mums