Vītolu fonds saņem Ginta Stīpnieka testamentārā novēlējuma ziedojumu 220 000 AUD izglītībai Latvijā.

Gints Stīpnieks

Tikai divdesmit trīs stundas lidojuma pretī laikam, un klāt Austrālija - sniegotas kalnu virsotnes, zeltainas pludmales, biezi lietusmeži un tādi pasaules brīnumi, kādus citur neredzēt. Taču tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi pēc Otrā pasaules kara izvēlējās šo skaisto, savdabīgo zemi, šāds ceļojums tolaik izvērtās vairākus gadu desmitus garš, un, kā tolaik šķita, bez cerībām uz atgriešanos. Tad mājup, uz Latviju, ceļoja tikai domas un sapņi līdz brīdim, kad Tēvzeme atkal kļuva brīva un ar pateicību pieņēma Austrālijā mītošo tautiešu atbalstu, kas apliecināja nezūdošu savas zemes mīlestību un ticību tās nākotnei.

Vairāk kā sešdesmit gadus Austrālija kļuva par otrajām mājām arī Gintam Stīpniekam, taču viņš nekad neaizmirsa savu dzimteni - Latviju, jo īpaši Ludzu- šo skaisto, kluso Latgales pilsētiņu. Šeit 1927. gada 23. februārī aizsākās viņa dzīves ceļš, taču jaunību izbaudīt diemžēl neizdevās - 1943. gadā, kad Gintam bija tikai septiņpadsmit gadu, viņš pret savu gribu kļuva par karavīru, jo tika iesaukts gaisa izpalīgos. Otrā pasaules kara beigās viņš  nonāca amerikāņu/franču gūstā, taču Gintam tobrīd kaut mazliet paveicās- viņš netika izdots Padomju Savienībai, bet 1947. gadā nonāca Anglijā, kur strādāja dažādus melnstrādnieka darbus.

1951. gadā Gints Stīpnieks devās uz  Austrāliju un vispirms apmetās Pertā. Sākums bija ļoti grūts- viņš strādāja smagu darbu mežā, bija zvejnieks, veica citus fiziski smagus darbus. Taču Gintu apzinājās, ka, lai dzīvotu labāk, ir nepieciešama izglītība, tāpēc līdztekus ikdienas darbam uzsāka studijas Rietumaustrālijas Universitātē, tautsaimniecības fakultātē un 1964. gadā ieguva Bachelor of Economics (BEC) grādu. Bet Gints neapmierinājās ar sasniegto un 1969. gadā Jaundienvidvelsas Universitātē ieguva arī  bibliotekāra diplomu. Tai pat gadā viņš pārcēlās uz dzīvi  Kanberā un kļuva par bibliotekāru Austrālijas Nacionālajā bibliotēkā.

1969. gadā Gints nodibināja ģimeni ar Liju Pāvulu, un abi kļuva rosīgi Kanberas latviešu saimes sabiedriskie darbinieki. Lija bija viena no Kanberas rokdarbnieču kopas dibinātājām, vēlāk- arī tās vadītāja. Gints savukārt aktīvi  iesaistījās politiskajās aktivitātēs un bija ļoti rosīgs, it sevišķi lielajās 1974. gada 19. septembra demonstrācijās Kanberā pret toreizējās Vitlama valdības iespējamo lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.

Ginta Stīpnieka mūža darbs un lielais devums Kanberas latviešu saimei ir viņa sagatavotā un izdotā grāmata ,,Kanberas Latviešu Saime. Piecdesmit gadi. 1947-1997” Gints Stīpnieks uzņēmās šo darbu - grāmatas saturu un iekārtošanu - veikt viens pats ar paša izvēlētiem palīgiem, un visus finansiālos izdevumus viņš sedza no personīgiem līdzekļiem. Kad vēlāk grāmatas tika pārdotas, peļņu Gints Stīpnieks ziedoja labdarībai. Grāmatas ievadlapā viņš raksta: "Šī rakstu krājuma mērķis ir trimdas dzīves dokumentēšana. Tas cenšas atspoguļot Kanberas latviešu kulturālos, garīgos politiskos un sabiedriskos pasākumus, kā arī dažu kanberiešu personīgo pieredzi pirmajos gados Austrālijā." Šis izdevums vēsta par visām tā laika Kanbēras latviešu organizācijām, Kanberā rīkotajām trīs Austrālijas Latviešu kultūras dienām, par politiskajām aktivitātēm un demonstrācijām Kanberā. Šeit rodams arī visu piecdesmitajos gados Kanberā dzīvojošo latviešu saraksts, minēti galvenie dzīves dati- tā vēl joprojām ir neatsverams palīgs tiem, kuri vēlas kaut ko uzzināt par tiem sev tuvajiem cilvēkiem, kuriem Liktenis bija lēmis vadīt mūžu tālajā Austrālijā, vienlaikus tā ir bagātīgs ziņu un faktu avots vēsturniekiem. Šī grāmata atrodama vairākās bibliotēkās un arhīvos gan  Austrālijā, gan  Latvijā un ir sava veida piemineklis tās veidotājam, kuram likās būtiski dokumentēt mūsu tautas skarbo likteņstāstu.

Nezinot savas tautas vēsturi, nav iespējams veidot nākotni- tāda bija Ginta Stīpnieka pārliecība, un tāpēc pirms vairākiem gadiem viņš saviem tautiešiem Latvijā sagādāja vēl vienu iespēju pašķirt vēstures lappuses- ar viņa gādību tika īstenots mammas Emmas Ābeltiņas-Stīpnieces sapnis, un Smiltenē tika sarīkota izstāde- tajā varēja skatīt viņas lieliskos rokdarbus, apbrīnojot latviešu rakstu daiļumu darbos, kuri daudzu gadu laikā tapuši  Austrālijā. Šī izstāde bija apliecinājums tam, cik ļoti trimdas latvieši centās saglabāt latviskumu un pat šķietamos sīkumos izpaust nacionālo pašapziņu. "Līdz pēdējai dienai mamma nekad nesēdēja rokām klēpī, negaidīja uz brīnumiem, bet bija darītāja, lepna uz savu tautu un tās tradīcijām un vērtībām. Tas pierādās viņas latviskajos rokdarbos un mīlestībā, ar kādu viņa to veikusi," toreiz rakstīja viņas dēls Gints Stīpnieks.

Gints Stīpnieks aizgāja Mūžībā 2015. gada 2. jūnijā, un no viņa atvadījās visa Kanberas latviešu saime, atdodot godu cilvēkam, kurš daļu sava mūža veltīja mūsu tautas vēstures saglabāšanai.

Taču Ginta Stīpnieka vārds Latvijā, viņa Tēvzemē, saistās ne tikai ar vēsturi- savā testamentā viņš ir novēlējis līdzekļus Latvijas nākotnei, un sadarbībā ar Vītolu fondu, pateicoties testamenta izpildītājam Imantam Kīnam, tika dibinātas stipendijas, kuras novēlētas ekonomikas, filozofijas, fizikas, matemātikas, vēstures, psiholoģijas, socioloģijas vai politikas nozares studentiem.

Līdz Austrālijai - tikai vienas diennakts lidojums, un lielās Mūžības priekšā tas ir tik maz, Visuma mērogā – tik tuvu. Gluži tāpat kā ar savas Tēvzemes mīlestību- ja tā ir īsta un patiesa, tad to nespēj mazāku darīt ne laiks, ne attālums.

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75 - III

Raksti mums