Dibināta Ernesta Freimaņa piemiņas stipendija ainavu arhitektei.

 Stipendijas dibinātāja Biruta Brūns.

,,Ja jums ir divi klaipi maizes, apmainiet vienu pret ziediem! Maize baro miesu, ziedi - dvēseli!” (Antuāns de Sent- Ekziperī)

Ir cilvēki, kuri visu mūžu dzīvo blakus skaistajam, bet, lai tas rastos - vai tas ir dārzā, vai kādā citā mākslā –  vienmēr nepieciešama labas sirds un gaišu domu klātbūtne. Un vēl –  daudz, daudz mīlestības pret visu dzīvo, kas mums apkārt klusi jo klusi aug un zied, prieku radot. Skatot visu šo Dieva un cilvēka kopdarbu, ikviens kļūst labestīgāks, sirsnīgāks, vairāk atvērts mīlestībai.

Latviju tagad skaistāku darīt palīdzēs arī Birutas Brūns dibinātā tēva Ernesta Freimaņa, daiļdārznieka, piemiņas stipendija, kura tiks piešķirta topošajai ainavu arhitektei Annai Belovai no Gulbenes. Viņa studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Ainavu arhitektūras un plānošanas studiju programmā, un savu studiju virziena izvēli viņa pamato: “Mācības man ir palīdzējušas saprast, ka ainavu arhitektūra pasaulē ir ļoti vajadzīga, it īpaši tagad, kad novērojams liels urbanizācijas process. Cilvēki vienmēr tieksies pēc dabas, tāpēc parku, apstādījumu un citu dabas teritoriju uzlabošana un izveide ir šodienas prioritāte!”

Ernests Freimanis piedzima 1906. gada 22. decembrī, Rīgā, Jāņa un Augustes Freimaņu ģimenē. Viņam bija jaunāka māsa Irma –  viņa ieradās pasaulē gadu vēlāk. Jau agrā bērnībā Ernests ļoti mīlējis puķes, tāpēc droši vien viņš izvēlējās kļūt par ainavu dārznieku (toreiz –  daiļdārznieku). Savus mācekļa gadus viņš nostrādāja Erdmaņa dārzniecībā (padomju laikā – uzņēmums ,,Rīgas zieds”). Pēc tam Ernests Freimanis izveidoja pats savu dārzniecību Purva ielā 53. Šis zemes gabals piederēja  vecākiem, kuri viņu atbalstīja, kā vien varēdami, jo jāsāk bija no nekā. Tika ieguldīts daudz līdzekļu un darba, tāpēc panākumi neizpalika - pamazām tika uzcelta pirmā siltumnīca, bet pēc laika vēl trīs. Tikai viena bija apsildāma, kurā Ernests Freimanis audzēja puķes podos, galvenokārt Alpu vijolītes un acālijas, kuras viņam sevišķi labi padevās un allaž koši ziedēja, laikam juzdamas saimnieka  īpašās rūpes un mīlestību. Ernests Freimanis eksperimentēja arī ar vīnogulājiem. Meita Biruta Brūns atceras, ka tēvam bija ļoti skaista, zema balss (basso profundo), un, dārzā strādādams, viņš vienmēr dungoja kādu melodiju, it kā mūzikas valodā sarunādamies ar ziediem un augiem. Ernesta Freimaņa balss ilgus gadus bija dzirdama arī Nacionālās Operas korī.

Kad sākās karš, aktīvam dienestam frontē vairs neatbilda Ernesta vecums, bet viņš pieteicās Gaisa izpalīgu administrācijā. 1944.gada septembrī, frontei tuvojoties, Biruta Brūns ar mammu, vecvecākiem un mazo māsu devās uz Kurzemi, bet tēvs palika Rīgā. Drīz ģimene nonāca Sudetijā, Vācijā. Vēlāk tika saņemta ziņa, ka tēvs Vācijas pilsētā Egerā kopā ar jaunajiem zēniem, gaisa izpalīgiem, kritis amerikāņu gūstā un nosūtīts uz Franciju. Tur, karagūstekņu nometnē, viņam nācās pavadīt 18 mēnešus. 1946.gadā karagūstekņus atbrīvoja, un tēvam ar Sarkanā Krusta palīdzību izdevās atrast ģimeni –  viņi bija nokļuvuši angļu zonā, DP nometnē Blombergā. 1950.gada aprīlī Freimaņu ģimene izceļoja uz Austrāliju. Tēvs savus obligātos darba līguma divus gadus nostrādāja dažādos darbos: kokzāģētavā, apelsīnu plantācijā, būvniecībā, līdz beidzot dabūja darbu savā specialitātē –  dārzkopībā. Viņa pārziņā atradās daļa no Adelaides pilsētas apstādījumiem. Šai darbā viņš nostrādāja līdz pensijas gadiem. Ernests Freimanis aizgāja mūžībā 1972. gada 27. jūlijā, Adelaidē. Viņa mīlestību uz puķēm ir mantojuši viņa pēcnācēji.

Ernesta Freimaņa meita un stipendijas dibinātāja Biruta Brūns dzimusi 1933. gada 1. oktobrī Latvijā. Jaunībā viņa bija aktīva sportiste. Biruta ir saglabājusi ļoti labu latviešu valodu un brīvajā laikā mīl lasīt jaunāko literatūru. Viņa  ir  aktīva DV organizācijas biedre, dzied Adelaides Daugavas vanadžu ansamblī, ir čakla rokdarbniece un, protams, arī dārzniece, kura vienmēr atrod iespējas un laiku izaudzēt skaistus ziedus un rūpēties par tiem, ziedot kādu košumaugu loterijai, apstādījumiem, nopīt skaistu vainagu Līgo vakaram.

Birutas kundze vēlas veidot savu ikdienu košāku, tāpēc tiek audzēti stādi, loloti ziedi, iekopts dārzs. Un visam tam klāt - gabaliņš sirds. Jo citādi neaugs. Neplauks. Neziedēs…Un, rūpējoties par visu to, tiek veidota ne tikai krāšņāka apkārtējā vide – tiek gūts milzums prieka, ko dāvā daba, darbs un mīlestība pret visu skaisto un vērtīgo –  arī pret savu Tēvu zemi. Pateicoties Birutas Brūns atbalstam, pavisam drīz arī šeit kļūs skaistāks kāds dārzs, kāds parks, kāda sēta – kļūs skaistāka visa Latvija.

Paldies Birutai Brūns par ziedojumu un Ilgai Vēverei par stipendijas kārtošanu!