Veltas Skultānes piemiņas stipendija

Satin savu valodiņu
                                                                                                         Baltajā villainē.
                                                                                                         Nosalušu, nogurušu.
                                                                                                         Nomirušu- mūžam nē.

                                                                                                                             (M. Zālīte)


Velta Skultāne (no labās)  ar meitu Viedu Šelliju

Mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu dzimto valodu. Tā mums ir viena vienīgā - gluži kā dzimtene, gluži kā tēvs un māte. Nav zināms, kur katru aizvedīs Likteņa ceļi, bet cieņa pret valodu, kurā izrunāti pirmie vārdi, allaž liecinās par nesaraujamu saikni ar savu Tēvzemi. Arī Velta Skultāne lielu daļu mūža pavadīja Anglijā, taču latviešu valodu viņa ne tikai neaizmirsa, bet arī cienīja, mīlēja un kopa to, aicinot to darīt arī pārējiem tautiešiem.

Velta Skultāne (Zariņa) dzimusi Tomskā, Sibīrijā,  1921. gada 28. martā. Tā paša gada rudenī viņas ģimene atgriezās Rīgā. Vecāki augstu vērtēja izglītības nozīmi cilvēka dzīvē un centās bērniem sniegt iespēju iegūt pēc iespējas labāku izglītību, tāpēc bērni, Velta un viņas brālis Guntis, apmeklēja Franču ģimnāziju.

Ģimenes radinieks bija filologs profesors Ernesta Blese , tādēļ Velta, vasarās ciemojoties pie Blesu ģimenes Koknesē, iemantoja izcilas zināšanas dzimtajā valodā, izprata un novērtēja tās skaistumu, dziļi iemīlēja to. Kaimiņos dzīvoja izcilais valodnieks profesors Endzelīns, un katra sastapšanās ar viņu kļuva par mūžam neaizmirstamu mācībstundu. Likumsakarīgi, ka pēc ģimnāzijas beigšanas 1939. gadā Velta iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Taču Latvijas okupācija 1941. gadā liedza iepēju piepildīt sapni iegūt izglītību, jo padomju varas pārstāvji apcietināja un nogalināja Veltas tēvu. Viņa dzīvoja lauku mājās Riekstkalnos, vadīja saimniecību un veica visus nepieciešamos darbus.

 Vācu okupācijas gados, Velta, pateicoties izcilai valodu prasmei, tulkoja grāmatas no vācu valodas uz latviešu valodu, bet 1944. gadā viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Velta vēlreiz Bonnā  atsāka studēt filoloģiju, taču grūto dzīves apstākļu dēļ mācības nācās pārtraukt. Drīz kopā ar mammu un mazo meitiņu Viedu viņa devās uz Angliju. Mīlestība uz literatūru un valodu zināšanas ļāva paveikt nopietnu darbu- kopā ar dzīvesbiedru Vili Skultānu viņa no angļu valodas latviešu valodā pārtulkoja Džordža Orvela darbu ,,Dzīvnieku ferma”. Vēlāk Velta darbojās firmā, kas rūpējās par palīdzību Austrumeiropas valstīm.

Veltai allaž bija svarīgs viss, kas notiek viņas Tēvzemē. Viņa sniedza materiālu atbalstu gan Latvijā dzīvojošiem radiniekiem, gan gluži svešiem ļaudīm, kam bija nepieciešama palīdzība. Par svētu pienākumu viņa uzskatīja pēc Latvijas neatkarības atgūto īpašumu atjaunošanu, jo apzinājās, ka katra sakopta vieta padara skaistāku viņas Tēvzemi.

Velta nekad nepārstāja cienīt savu dzimto valodu, viņai rūpēja tās saglabāšana arī trimdā. Latviskais darba tikums un ģimeniskums ļāva Veltai būt brīnišķīgai saimniecei savās mājās Kentā, tāpēc viņas bērni un mazbērni allaž atcerēsies skaisto, iekopto apkārtni, vecmāmuļas loloto bišu sanoņu un medus garšu, bet galvenokārt izbaudīto brīnišķīgo bērnību, mīļumu un drošības sajūtu.

Velta Skultāne aizgāja Mūžībā Rīgā 2010.gada 13.decembrī. Savā testamentā daļu no sava īpašuma viņa novēlēja Veltas Skultānes stipendiju fonda neaizskaramajā kapitālā un uzticēja to administrēt Vītolu fondam.

Šī stipendija novēlēta  latviešu filoloģijas studentiem, kuri mātes valodu, baltajā villainītē tītu, sargās, mīlēs un kops, apliecinot, ka arī nākotnē pratīs nosargāt gan savu dzimto valodu, gan Latviju. 

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B

Raksti mums