Ritas (Saulītes) Petričekas piemiņas stipendija
Juris un Rita Petričeki
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras un okeāni, savu varenumu rādīs meži un neuzveicamas kalnu grēdas, snigs balti sniegi un lietus lāses veldzēs izslāpušos. Vienmēr būs trokšņainas lielpilsētas un svētsvinīgi klusas lauku sētas, un neskartas pļavas, kur saplūkt visskaistākos ziedus saviem mīļajiem, tiem, kas jau Aizsaules dārzos. Un pāri visam vienmēr būs Saule, vienīgā, vissiltākā, vismīļākā.
Ir zināms, ka zemju ir daudz, bet Saule – viena. Taču Juŗim Petričekam viņa Liktenis ir dāvājis divas – vienu, to, kas silda visu plašo Pasauli, un otru, kas gandrīz piecdesmit gadus dāvāja viņam pašu lielāko laimi – iespēju mīlēt un tapt mīlētam. Tā – par savu Saulīti – Juŗis dēvēja dzīvesbiedri Ritu, kuras mūžs allaž bijis apliecinājums brīnumainajai spējai darīt laimīgus visus savā dzīves ceļā sastaptos.
2010.gada 24. jūlijā Rita Petričeka aizgāja mūžībā, un viņas urna tika apglabāta Kūdupes kapos, Pededzē, Latvijā. Viņas Tēvzemē. Tā bija neizsakāmi skumja diena viņas mīļajiem – arī Saule todien nespēja spīdēt tik spoži kā citkārt ne Siguldā, ne Alūksnē, ne Pededzē ,,Sileniekos” un ,,Liepājā” un arī ne tālajā Amerikā, kur meklējams aizsākums stiprai, godīgai, sevi un citus cienošajai Petričeku ģimenei.
Ritai Petričekai visu mūžu tuva bijusi arī dziesmu pasaule – vide, kurā Dvēsele izpaužas zemes virsū. Tāpēc oktobra sākumā dzīvesbiedra Juŗa organizētajā piemiņas pēcpusdienā viņas mūžs atdzima no jauna radu, draugu un paziņu izdziedātajās Ritas mīļākajās dziesmās, jūtu un sirds valodā, kas tika nodota citiem, tiem, kam šaisaulē vēl garš ceļš ejams un labi darbi darāmi.
Rita Petričeka nāca pasaulē 1934. gada 13. februārī Rīgā ārsta, korp! Lettonia filistra Bertrama Rozenberga un Lidijas Rozenbergas ģimenē. Jau no agras bērnības Ritai tika mācīta dievbijība, mīlestība pret cilvēkiem un dabu, devīgums, absolūts godīgums un uzticība Latvijai. Skolas gaitas viņa uzsāka Rēzeknē un turpināja Tukumā, uz kurieni ģimene pārcēlās, kad tēvs Bertrams tur uzsāka darbu kā Tukuma slimnīcas direktors un ķirurģijas nodaļas vadītājs, divus gadus vienlaicīgi būdams arī Tukuma pilsētas vecākais.
1944. gada 29. jūlijā māte ar abām meitām, vēl paspējot atvadīties Rīgā no tēva, latviešu leģionāra, uzsāka bēgļu gaitas.
Rita izglītību turpināja bēgļu gaitās Vācijā, kur apmeklēja Lībekas Latviešu pamatskolu un Neištates Latviešu ģimnāziju. Tad ģimene izceļoja uz ASV, un vidusskolu Rita pabeidza Bruklinā. Astoņpadsmit gadu vecumā Rita sāka pilna laika darbu kā laborante un vienlaikus studēja Bruklinas koledžā. Bakalaura grādu ķīmijā Rita ieguva 1959. gadā.
Studiju laikā Rita pievienojās korp! Daugaviete saimei. Rita aktīvi darbojās Ņujorkas, Bostonas, Ziemeļkalifornijas un Amerikas Ziemeļrietumu grupās, pildot dažādus amatus, ieskaitot globālās seniores amatu 1960./61. mācību gadā.
Pēc augstskolas beigšanas, būdama ķīmiķe, Rita strādāja dažādās pētniecības laboratorijās Ņujorkā, Masačusetā un Kalifornijā. Rita pensionējās no Stanforda universitātes 1993. gadā.
Rita apprecējās ar Juŗi Petričeku 1961. gada 26. augustā Bruklinā. Viņi ASV dzīvoja Masačusetā, Kalifornijā, Aļaskā, atkal Kalifornijā un Vašingtonā, kur Latviešu ciemā Šeltonā blakus Rietumkrasta Latviešu izglītības centram uzcēla guļbūves māju. Menloparka mājās Kalifornijā un Šeltonas mājās Vašingtonā arvien sirsnīgi uzņēma no Latvijas atbraukušos koristus, rakstniekus, diplomātus un politiķus.
Rita aktīvi darbojās 3x3 nometņu kustībā. 1984. gadā viņa vadīja Latviskās virtuves ievirzi 3x3 nometnē Kalifornijā, kā arī vadīja 3x3 nometnes 1987. un 1988. gadā Rietumkrasta Latviešu izglītības centrā Šeltonā, Vašingtonā.
Par dzīvi Amerikā Rita savulaik ir rakstījusi: „Kontaktēšanās ar amerikāņiem iznāca gandrīz tikai ar darba biedriem vai kaimiņiem. Sabiedriskā dzīve mums bija latviešu vidē.” Galvenās rūpes arvien bija par Latviju un latviešiem.
Latviju Rita pirmo reizi apmeklēja 1973. gadā. Emocionālie pārdzīvojumi, tiekoties ar radiem un apmeklējot tēva kapu, bija neaprakstāmi. Rita atgriezās kā cits cilvēks. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rita aktīvi iesaistījās Maijas Hinkles un Māras Zirnītes vadītajos latviešu dzīvesstāstu projektos, pierakstīdama daudzus stāstus gan Latvijā, gan Amerikā, savukārt Juŗis darbojās Okupācijas muzeja padomē.
Petričeki atgriezās dzimtenē 2008. gadā un apmetās Siguldā, bet daudz laika pavadīja arī Juŗa atjaunotajās mājās „Sileniekos" un „Liepājā” Alūksnes novada Pededzes pagastā. Šīs puses ļaudis allaž būs pateicīgi Petričeku ģimenei par viņu bērniem sniegto atbalstu, kurš ļāvis daudziem nezaudēt ticību savai nākotnei. Ne vien atjaunotajās un darbīgiem jauniem cilvēkiem atvēlētajās Juŗa vecāku dzirnavās ,,Sileniekos”, bet arī citās pededziešu ģimenēs nešaubīgi tiek apliecināts: ,,Otru tik labu un atsaucīgu ģimeni nevar iedomāties. Viņu dēļ mūsu bērni tikuši uz kājām. To nevar aizmirst.”
Ne velti 2007. gadā Petričeku ģimene kļuva par titula ,,Latvijas lepnums” īpašniekiem, un augstāka apbalvojuma šaisaulē nemēdz būt, jo tas apliecinājums nesavtīgam, godīgam un cēlam darbam savas Tēvzemes labā. Ne velti Juŗis Petričeks savulaik atzinis: ,,Kā mana tēva, tā sievastēva dzīves princips bija godīgums un devīgums. Mana tēva absolūtais godīgums izglāba mūsu ģimeni. Arī es esmu mēģinājis savā dzīvē būt godīgs!”
Daugavietes sēru konventā nolasītajā nekrologā Ritu raksturoja šādi: “Viņa saredzēja, darīja, atbalstīja un palīdzēja ik solī, ik domā, ik vārdā un darīja to neuzkrītoši, bezgala sirsnīgi un bezgala iejūtīgi visu savu mūžu.”
Ritai aizejot Aizsaulē, Juŗis ir nolēmis radīt viņai tādu pieminekli, kurš kļūs par apliecinājumu vienīgajai mūžīgajai un laikos nezūdošajai vērtībai – viņu abu savstarpējai un savas tautas mīlestībai. Tas ir Vītolu fondā nodibinātais Ritas (Saulītes) Petričekas piemiņai veltītais stipendiju fonds, nenovērtējama dāvana Latvijas Valsts svētkos, kas novēlēts Pededzes, Alūksnes, Rēzeknes vai Tukuma novada jauniešu atbalstam. Juŗis Petričeks ne tikai nodibinājis mūža stipendiju, bet arī testamentā ierakstījis novēlējumu Vītolu fondam. Pirmo stipendiju saņems topošā ķīmiķe no Rēzeknes vai Tukuma novada, jo tur dzīvojusi Rita.
,,Un spēcīgs celšos es pret Sauli augšā...” – tā, ticēdams savam un savas tautas garīgajam spēkam, kādreiz teica dzejnieks Rainis. Juŗim Petričekam toreiz, kad no mīļajām tēva mājām ,,Liepāja” nekas vairāk nebija palicis pāri kā daži baļķi un simtgadīgā bērzu aleja, izdevās pierādīt, ka atdzimt var viss, īpaši tad, ja darīto svētī mīlestība un Saule – gan tā , kas cēli mirdz augstu debess zilgmē, gan tā, tuvā un mīļā, kas allaž mājojusi sirdī. Arī patlaban viņam būs nepieciešams daudz spēka– lai turpinātu kopā ar Ritu iesāktos darbus, lai saglabātu ticību savai varēšanai padarīt labāku pasauli sev apkārt, lai noticētu, ka ne tikai ,,ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvo saules mūžu”, bet pati saule, SAULĪTE, protams, arī.
