NOVEMBRIS - 2009

Mūsu  tauta  -  maza, apspiesta, pazemota... Mūsu tauta - lepna, strādīga, nesalauzta! Mums  pieder pati zilākā jūra un pašas zaļākās birzis, mums pieder viszeltainākās rudzu druvas un ziediem pilnākās pļavas. Dievs pašu skaistāko zemi ir atdevis mums, latviešiem, un mūsu pienākums un gods ir to sargāt un mīlēt.

Svētku reizē aicinām pacelt acis uz augšu, uz Brīvības pieminekli, vienu no mūsu tautas simboliem! Pašā  augšā, gandrīz debesīs, ir  trīs zvaigznes - tuvu, tuvu gaismai un saulei. Tās mirdzēs tik ilgi, kamēr mēs ticēsim sev, saviem spēkiem, savas tautas nākotnei, kamēr ticēsim, ka katrs no mums spēj iedegt labestības un cerības uguntiņu arī citu sirdīs.

Mīļi sveicam Latvijas Republikas proklamēšanas 91.gadadienā

Novembrī- 600. stipendija!

Jaunumi:

• Jāņa Degļa piemiņas stipendija
• Ulda Klausa jubilejas stipendija
•  Ērikas Dezijas Kerģis piemiņas stipendija
•  Korp! Imerija, Anglijas kopas 85 gadu jubilejas stipendija

02.11. Mēŗkziedojums Profesora Sigurda Gravas piemiņas stipendijai.

Sigurds Grava

02.11. SEB bankas mēŗkziedojums 2010./2011.gada stipendijām.

2004. gada 20. maijā tika paziņots par SEB bankas un Vītolu fonda ilgtermiņa sadarbību stipendiju administrēšanā.

SEB banka kopā ar pārējām SEB grupā ietilpstošajām bankām Austrumeiropā apkalpo 2,1 miljonu klientu un ir viena no ietekmīgākajām finanšu institūcijām Baltijas reģionā. Tās misija ir būt par vadošo universālu finanšu pakalpojumu sniedzēju visiem tirgus sektoriem Latvijā. SEB bankai jābūt augstas profesionālās kvalifikācijas, darbības efektivitātes, uzticamības un labas apkalpošanas etalonam visu bankas darbībā ieinteresēto personu un institūciju vērtējumā.

SEB banka ir aktīvi līdzdarbojusies un atbalstījusi tos projektus, kas orientēti uz mākslas un kultūras, izglītības, sporta un sociālās sfēras attīstību, tās darbinieki uzskata, ka ir jāpalīdz tiem, kuri paši vēl nevar, un tiem, kuri vairs nevar sev palīdzēt. SEB banka atbalsta eksakto, humanitāro zinību un mākslas jomā studējošos jauniešus.

www.seb.lv

SEB Banka

03.11. Mēŗkziedojums no Valmieras Latvijas Zonta kluba  stipendijai.

Zonta klubs

05.11. Fondā viesojās LAB-AN priekšsēdis Visvaldis Dzenis ar kundzi.

Visvaldis Dzenis ar kundzi

05.11. Fondā viesojas ziedotājs Klāvs Zichmanis. Viņam uzticēts nokārtot Korp! Aurora, Kanādas kopas mērķziedojumu stipendijai.

Pagājušajā gadā svinot savu korporācijas jubileju tika izlemts  par saziedotiem līdzekļiem dibināt Korp! Aurora stipendiju. Šogad korporācijā ir izlēmusi, stipendiju turpināt.

Klāvs Zichmanis

06. 11. Laikraksta LAIKS 60 gadu jubilejas pasākums. Sveicēju vidū - arī Vītolu fonds.

            Jau vairākus gadus izdevums ,,Laiks" savās slejās regulāri publicējis rakstus gan par Vītolu fonda darbību, gan par ziedotāju dāsnumu un vēlmi palīdzēt Latvijas jauniešiem, gan stipendiātu pateicības vārdus cilvēkiem, kuri palīdz piepildīt sapņus un cerības iegūt augstāko izglītību.  Pateicoties šīm publikācijām, ceļu uz fondu atrada ziedotāji Evarists Bērziņš, Jānis Stautnieks, Oskars Dumpe, Kārlis Cīrulis, Edgars Ž. Elferts un daudzi citi. Ne viena vien jauna stipendija radusies pēc kādas no publikācijām izlasīšanas, jo reti kuru spēj atstāt vienaldzīgu fonda ziedotāju patiesais dāsnums un sirdsgudrība, ieguldot savus materiālos līdzekļus visdrošākajā un neaizskaramākajā kontā - Latvijas nākotnē.

            Vītolu fonda padome  nolēmusi pasniegt LAIKAM  visai netradicionālu dāvanu - tā ir fonda izveidotā stipendija, kura tiks nosaukta jubilāra - preses izdevuma ,,Laiks" vārdā. Tas nozīmē, ka arī šī stipendija, gluži tāpat kā  citas, sniegs iespēju kādam topošam žurnālistam/ei realizēt savu sapni - studēt.

Nevienam nav noslēpums, ka laiks rit neatkarīgi no mums. Tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj nedz ietekmēt, nedz mainīt, kas liek aizmirst visu, kas nav nākamības cienīgs un dāvāt nemirstību diženajam.

Ik rītu diena katram no mums uzdāvina bezgala daudz sekunžu.  Bet tikai viena no tām nepieciešama, lai pateiktu ,,paldies" - par iespēju, par uzticēšanos, par pašu lielāko bagātību uz pasaules - LAIKU.

Ligita Kovtuna

07.11. Gleznu izsole galerijā ANTONIJA

7. novembrī klasiskās mākslas galerijā ANTONIJA notika  gleznu izsole, kurā Vītolu fonds piedalījās  ar četrām  ziedotāju dāvinātajām gleznām. Ierosmi šim projektam deva pavasarī Dzidras Ādamsones fondam dāvātā mākslinieka Sūniņa glezna "Rudens koki". Pēc avīzē LAIKS publicētā raksta Dzidras idejai pievienojās ziedotājas  Astrīda Jansone un Dzintra Purgaile .

Tā kā tikai mākslas eksperts var noteikt,  kāda ir gleznas tirgus vērtība, fonda darbinieki nolēma lūgt talkā profesionāli. Savas zināšanas un darbu projekta īstenošanā piekrita ziedot klasiskās mākslas galerijas īpašnieks Norberts Sarmulis, tika noslēgts ilgtermiņa sadarbības līgums. Turpmāk Norbeta Sarmuļa organizētajās  izsolēs regulāri tiks piedāvātas gleznas, kuras Vītolu fondam būs  dāvātas kā ziedojums.

21. oktobrī- izstādes atklāšana! Trīs nedēļu garumā interesenti varēja  apskatīt Vītolu fondam dāvātās gleznas. Tās uzreiz bija pamanāmas - līdzās gleznai  ziedotāja vārds, redzams arī Vītolu fonda logo un, pats galvenais, minēts mērķis, kuru paredzēts sasniegt par izsolē iegūtajiem līdzekļiem - stipendiju veidā palīdzēt spējīgiem, centīgiem, maznodrošinātiem jauniešiem studēt Latvijas augstskolās.

7. novembrī  tika izsolītas Astrīdai Jansonei piederošās mākslinieku Augusta Annusa  un Jāņa Brektes  gleznas, Dzidras Ādamsones dāvātā Kārļa Sūniņa glezna, kā arī nezināma autora glezna no Dzintras Purgailes  kolekcijas.

Izsolē tika  pārdotas divas gleznas,  pārējās savu īpašnieku vēl gaida galerijā. Tām tūlīt piepulcēsies ziedotājas  Lalitas Muižnieces nesen  no ASV atgādātās Arnolda Sildega gleznas, kuras, tāpat kā pārējās, varēs skatīt un iegadāties galerijā ANTONIJA.

Varam ar gandarījumu secināt, ka pavasarī iecerētais pasākums ne tikai tika īstenots, bet kļuvis par ilgtermiņa projektu. Reizi ceturksnī galerijas rīkotajās izstādēs kā sadarbības partneris tiks minēts Vītolu fonds, ziedotāji, kas gleznas izsolei atvēlējuši, kā arī būs lasāmas ziņas par jauniešiem, kuriem, pateicoties mākslu mīlošiem cilvēkiem, tiks sniegta iespēja iegūt augstāko izglītību.

Un tāds taču ir mākslas mērķis - padarīt pasauli ne tikai skaistāku, bet arī labāku un sirdsgudrāku, piepildot sapņus, kuri, kļuvuši par īstenību, palīdzēs Latvijai kļūt par zemi, kuru ar lepnumu ikviens sauks par savējo.

 09.11. Vītolu fonda prezentācija Latvijas bankas organizētajā semināra Sociālo zinību  metodisko apvienību vadītājiem.  

12.11. Fondā viesojās ziedotāja Ināra Reine un  Biruta Neimane, kurai ir uzticēts nodot Vilimantikas draudzes savākto ziedojumu Jāņa Degļa piemiņas stipendijai.  Naudiņa tika  bērēs ziedu vietā.

2008.gada 5.oktobrī mūžībā aizgāja Konektikutas pavalsts Viimantikas pilsētas latviešiem ilgi un labi pazīstamais Jānis Deglis. Viņš bija aktīvs draudzes darbā, korī un daudz laika veltīja labdarībai.

Jānis Deglis dzimis 1914.gada 23.novembrī Rīgā Annas un Jāņa Degļu ģimenē. J.Deglis beidza pamatskolu Kārsavā, lauksaimniecības vidusskolu Malnavā un brīvprātīgi iestājās karadienestā. Pēc dienesta pabeidza Jelgavas valsts skolotāju institūtu, kurlmēmo un slimu bērnu skolu skolotāju sagatavošanas kursus un strādāja Ezersalas valsts palīgskolā. Ezersalā viņš iepazinās ar Āriju Indrani un 1942.gadā viņi apprecējās. Vācu okupācijas laikā viņš strādāja par fiziskas audzināšanas instruktoru Ludzas apriņķī.

Otra pasaules kara laikā otrā pusē Jānis Deglis elektrotehnikas apmācības kursus un strādāja valsts elektrotehniskajā fabrikā (Siemens-Ostland). 1944.gadā viņu kopā ar vācu armijas vienībās nosūtīja uz Vāciju, bet sieva Ārija palika Rīgā. Pēc kara viņš apmetās Vircburgā un strādāja par skolotāju Vircburgas latviešu centrālajā nometnē. Jau 1949.gada februārī viņš saņēmadarba piedāvājumu no kādas ģimenes Pensilvānijā un drīz vien devās uz Vilimantiku, kur bija viens no pirmajiem latviešu ieceļotājiem. Jānis Deglis sarakstījās ar palīdzības organizāciju amatpersonām Vācijā un palīdzēja ieceļot daudziem citiem latviešu bēgļiem. Pēc daudzu gadu neatlaidīgas cīņas 1968.gadā viņam izdevās izsaukt no Latvijas dzīvesbiedri Āriju. Tolaik reti kādam no Latvijas atļāva izceļot. Pēc 24 gadiem viņi varēja atkal būt laimīgi kopā.

Jānis turpināja savu skolotāja darbu Vilimantikas latviešu skolā. Viņam bija savs uzņēmums Deglis Roofing Contractor, vēlāk viņš strādāja lielā Vilimantikas uzņēmumā American Thread.

Jānis bija sabiedrisks, aktīvi darbojās Vilimantikas teātra kopā, „Rotas" korī. Viņš sarakstīja nodaļu par teātri Vilimantikā „Latvju enciklopēdijā". Jānim Deglim bija izcilas runas dotības, viņš spēja aizraut publiku, tāpēc tika bieži aicināts vadīt dažādus sarīkojumus.

Abi ar dzīvesbiedri viņi atbalstīja radus Latvijā, studentus, mazpulkus un citus, kuriem bija vajadzīga palīdzība. Viņš ziedoja gan darbu, gan līdzekļus, izpelnoties LELBAs virsvaldes atzinību un citus apbalvojumus.

Jāņa dzīvesbiedre un mūža mīlestība Ārija tika aizsaukta Dieva mierā pērnā gada martā. Jānis ļoti pārdzīvoja sievas aiziešanu debesīs, bieži viņu pieminēja. Septembra vidū viņš cieta sirdstrieku, no kuras vairs neatkopās. Viņš nomira 2008.gada 5.oktobrī netālu no Vilimantikas, tieši Vilimantikas draudzes dievkalpojuma laikā.

Tā kā Jānis atbalstīja studentus, bērēs aicināja nenest puķes, bet ziedot Jāņa Degļa piemiņas stipendijai. Šim mērķim bija izveidot Jāņa Degļa piemiņas fonds.

Jāņa Degļa piemiņas stipendijai ir ziedojuši Spodra un Ārijs Brekte, Alma Cabulis un Elmārs Dreimanis, Andrejs un Ojārs Emārs, Viesturs un Vaira Paegle, Irēne Briga un Laima Bīviņš, Indulis un Anda Grasis, Valdis un Dzidra Apinis, Lilija Paegle, Ojārs Nāgelis, Vildavs ģimene, Pārsla un Jānis Šulcs, Jānis Čemers un Māra Anthony, Ilze un Visvaldis Indāri, William P.Kronis, Elza Kozlovskis, Irma un Leonīds Zvaigzne, Rita un Jānis Krūmiņš, Evarists Bērziņš, Vija Bachmuts, Jānis un Valda Bolis.

14.11. Savu jubileju svin un viesiem dāvanu vietā ziedot jubilejas stipendijai lūdzis Uldis Klauss.

Jubilāra lūgumam atsaukušies Vilis un Marta Vītoli, Irēna Pārupe, Gundega Drēska un Ivars Zorgenfreijs, Kārlis Krastiņš, Ēriks-Elmārs, Rasma un Aina Līsmaņi, Bruno Rubess, Ivars Brīvers, Rasma un Uldis Kariņi, Kārlis Strēlis, Uldis  Miglāns, Harijs  Švarcs, Silvija Tubele, Viktors Valdis Melbārdis, Ģirts Jānis un Velga Zēgneri, Uldis Ivars un Sarmīte Gravas, Roberts  Rūsis.

Uldis Klauss ir dzimis 1929.gadā 9.novembrī. Uldis izceļoja latviešu trimdinieka gaitas, bet pēc profesionālās karjeras Rietumos piedalījās neatkarīgās Latvijas atjaunošanā. Aktīvo darbošanos beidza 2006.gadā, būdams Latvijas 8.Saeimas deputāts. 1998.gadā Valsts prezidents Guntis Ulmanis Uldim Klausam pasniedza valsts augstāko atzinību, piešķirot Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas labā.

Pēckara gadus Uldis Klauss pavadīja Dienvidvācijas švābu ciematā Ebenveilerā, kur darbojās vienīgi latviešu bēgļu ģimnāzija franču okupācijas zonā. Uldim izdevās nomācīties tur 5 gadus un pabeigt skolu pirms sākās lielā izceļošanas uz Ameriku, Kanādu un Austrāliju, Par šo laiku Uldis sarakstīja un izdeva rakstu krājumu „Ebenveilerieši".

Klausu ģimene 1950.gadā nonāca Ņujorkā, kur pēc dienas darba Uldis centīgi pa vakariem studēja Kolumbijas universitātē un 1959.gadā ieguva maģistra grādu. Šajos gados aktīvi darbojās Ņujorkas latviešu studentu biedrībā un studentu korporācijā Fraternitas Vanenica, tās arī vadot. 1960.gadā sākās darbs finanšu direktora amatā Jāņa Rīsberga uzņēmumā General Builders Corporation. Turpinājās darbi finanšu laukā starptautiskā ķīmijas uzņēmumā Celanse un bankā Bankers Trust, kas jubilāru aizveda darba gaitās uz Āziju, Austrāliju un ilgāku laiku uz Vāciju. 1981.gadā Uldis atgriezās Latvijā un strādāja Long Island Trust bankā.

Šis laiks Amerikā deva iespēju Uldim vairāk pievērsties sabiedriskam darbam jeb latviešu lietām: viņš trīs gadus vadīja Ņujorkas latviešu organizāciju padomi, sešus gadus bija Daugavas Vanagu ASV zemes valdē un Amerikas Latviešu apvienības valdē, gan vadot apvienības apgāda darbu, gan būdams valdes priekšsēža vietnieks, četrus gadus darbojās Pasaules brīvo latviešu apvienības valdē.

Šis darbības laiks sakrita arī ar Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. Uldis piedalījās gan Latvijas Tautas frontes otrajā kongresā 1989.gadā - būdams Ņujorkas atbalsta grupas vadītājs un delegāts, gan trešajā kongresā 1991.gadā, kur viņu ievēlēja arī LTF domē. Drīz vien sākās jubilāra darba posms Latvijā, kad ASV finanšu ministrija 1992.gadā  Uldi izraudzīja par savu pārstāvi Latvijā, šādā viedā palīdzot Latvijai pārorientēties uz tirgus ekonomiku. Uldis kļuva par Latvijas Bankas prezidenta padomnieku un vēlāk pārgāja uz Centrālo banku par Bankas kases un naudas apgrozības pārvaldes vadītāju. Kad sabruka Banka Baltija, Uldis Klauss tika iecelts par šīs bankas pārvaldītāju.

Kad Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše nodibināja jaunu politisku partiju Jaunais Laiks, Uldis Klauss pievienojās tieši šai partijai, kandidēja 2002.gada Saeimas vēlēšanās un arī tikai ievēlēts par deputātu.

Uldis Klauss visu mūžu ir godam kalpojis savai valstij, profesijai un ģimenei, izaudzinot divas meitas un lepojoties ar saviem diviem mazbērniem ASV, bet pats pensijas gadus pavada savā dzimtajā pilsētā Rīgā.

Uldis Klauss

16.11. „Izglītība ir vienīgais kapitāls dzīves cīņā, ko nevar despotiskas varas atņemt," sacīja   V.Dreifelds. 16. novembra rīts Vītolu fondā iesākās ierasti, bet pēkšņi, saņemot avīzi "Brīvā Latvija", acis apstājās pie sēru sludinājuma:  "No šīs pasaules šķīries Viktors Dreifelds.  Latvija - Kanāda . Ar sirsnību atceras un vienmēr atcerēsies radi Anglijā un Zviedrijā".

Lasītajam bija grūti noticēt, tāpēc ar nepacietību gaidījām  pēcpusdienu, kad Kanāda mostas.  Visu dienu vēl bija maza cerība - varbūt tikai vārdu sakritība, varbūt... Tomēr, piezvanot Oskaram Dumpim, kuram Viktors bija labākais draugs,  šī cerība zuda.  Oskars apstiprināja avīzē lasīto ziņu. 28. oktobrī Viktors aizgājis mūžībā.

 Fondā iededzam svecīti, lūdzot Viktoram piedošanu, par to, ka nepavadījām, par to, ka neatvadījāmies...

Un tad ienāca prātā doma - Viktors taču paliek kopā ar mums, jo viņa iesāktais stipendiju projekts Latvijā  turpinās. Viktora kādreiz teiktie vārdi: „Izglītība ir vienīgais kapitāls dzīves cīņā, ko nevar despotiskas varas atņemt," lika kārtējo reizi apzināties, ka ne tikai tā, bet arī sirds siltums, labo domu spēks un uzticēšanās ir vērtības, kuras šīszemes spēkiem nav varas iznīcināt.

Mēs iepazināmies  2006. gadā 10. februārī, kad Viktors piezvanīja uz Vītolu fondu, jo  bija nolēmis kopā ar sievu atbalstīt kādu studentu no Latgales. Pamatojot savu izvēli, viņš pastāstīja, ka kāds latgaļu puisis ir viņam kara laikā izglābis dzīvību. Toreiz izglāba, lai Viktors piedzīvotu garu, skaistu, labu darbu pilnu mūžu.

Viņš ļoti mīlēja savus bērnus, ar mīlestību vienmēr runāja par savām meitiņām, bija gādīgs tēvs un vīrs.  Abi ar sievu bija aktīvi  Toronto centra pensionāru sarīkojumu apmeklētāji un, kamēr vien spēki atļāva, brauca ciemos uz Latviju.

Pirms trim gadiem mēs satikāmies Kanādā,  kopā ar Austru devāmies nelielā ceļojumā, lai viesotos pie Oskara un Irēnas Dumpjiem.

Pirms diviem gadiem Viktors Dreifelds ciemojās Latvijā un piedalījās  Vītolu fonda ikgadējā pasākumā. Toreiz pat neienāca prātā, ka redzamies pēdējo reizi.  

Dzīvespriecīgs, viesmīlīgs,  laipns, izpalīdzīgs un sirsnīgs. Tāds mums paliks atmiņā Viktors.

Stipendiāts Guntis Sosins savā pateicības vēstulē raksta:

" Novēlu dzīvot ar domu, ka ikviena diena ir dāvana un ka mums katram ir dota vēl viena iespēja padarīt pasauli labāku! Palaidīsim savus sapņus brīvībā, lai paši atrod mirkli, kad tiem jātop īstiem!"

Viktors savu sapni par palīdzību Latvijai ir īstenojis. Par viņa devumu paldies ik gadus teiks kāda ģimene Latgalē.

Taču patlaban vēl ir novembris. Veļu laiks. Latvieši, šī sīkstā un izturīgā tauta, dedz sveces kapu kalniņos, lai gaisma un siltums padarītu gaišākas šķiršanās skumjas. Neskaitāmajām liesmiņām pievienojas arī zvaigznes, kuras rudens debesis saber Daugavā kā piemiņu šīszemes ļaudīm, kuri atdusēsies cituviet pasaulē. Un šī bezgalīgā gaismas straume, šī dvēseļu ceļošana nebeigsies nekad, jo Aizsaules ceļos aizgājušo labie darbi un domas jau paliek tepat - zemē, kas allaž būs pateicīga par uzticēšanos.

Bet tam visam ir ļoti, ļoti liels sakars ar mīlestību...

Viktors Dreifelds

17.11.  Ziedotājas Martas un Rikardo Pantin mēŗkziedojums stipendijai.

Pantin ģimene

17.11. Fondā viesojas Aina un Jānis Vējiņi. Tiek parakstīts sadarbības līgums nākošam gadam un saņemts mēkziedojums stipendijai. Jānis Vējiņš ik gadus fonda stipendiātiem dāvina grāmatas.

Aina un Jānis Vējiņi

17.11. Vēstule no  Kanadā dzīvojušās Baibas Bredovskas. Viņa  kā testamenta izpildītāja paziņo fondam, ka Latvijā tiks dibināta Ērikas Dēzijas Kērģis piemiņas stipendija, kas novēlēta Korp! Gaujmaliete  aktīvākai studentei. Notiek tikšanās ar Latvijas kopas pārstāvēm un tiks izstrādāts nolikums, lai meitenes varētu pieteikties jaundibinātai stipendijai.

18.11.  Latvijas Republikas proklamēšanas 91. gadadienā!

24.11. Pasākums Latvija Statoil stipendiātiem. Latvija Statoil  komunikāciju vadītājs Artūrs Eglītis   noorganizējis ekskluzīvu ekskursiju uz naftas termināli, pēc tam  tikšanos ar uzņēmuma izpilddirektoru Sandi Šteinu un  mazumtirdzniecības vadītāju Ilzi Siliņu. Ir gan interesantas sarunas, gan ļoti garšīgas pusdienas. Pati labākā ziņa, ka  Latvija Statoil  stipendiju projektu tupinās arī nākošajā mācību gadā.  

30.11. Fondā viesojās Skautu organizācijas pārstāvji  Jānis un Maija Šķiņki, Ivars Šmits.

30.11. 30. novembrī, atverot avīzi "Brīvā Latvija", pirmajā lapā ieraudzījām rakstu  " Korporācija Imeria Anglijā zeļ un ziedo". Vārds ziedo piesaistīja uzmanību un izlasot rakstu, fondā  atskanēja prieka kliedziens: IR! Ir 600. stipendijas dibinātājs. Un šoreiz dubultprieks, jo fonda dibinātāja  Viļa Vītola mamma bija imeriete, viņa dāvājusi Latvijas  imerietēm biroju, kur pulcēties un kopā būt.  Arī Anglijā dzīvojošās imerietes droši, ka pazina un atceras aktīvo imerieti Valentīnu Vītolu.

Svinot svētkus sev, imerietes ir dāvājušas svētkus arī fondam. Paldies par skaisto dāvanu!

Paldies ziedotājiem!