Arhīvs

FEBRUĀRIS - 2010

Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš.

Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu.

Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule.

„Es spīdu tikai tev,” saule teica.

„Kā tas var būt?” neticīgi vaicāja smilšu graudiņš – „Es taču esmu tik nenozīmīgs!”

„Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār,” atbildēja saule.

                                                                                                                                    /Juris Rubenis/

 

Februāris – mīlestības mēnesis.

Mīlestība spēj radīt jaunu pasauli. Tā padara cilvēkus redzīgus un dzirdīgus un palīdz saklausīt, kā krīt sniegs – tik augsti, tik gaiši, tik aicinoši, jo mīlestība ir šīs pasaules vienīgā īstā gaisma un tikai tajā mēs topam savas dzīvības cienīgi. Ne tikai baltā, bet visas pasaules krāsas līdz mums nonāk tikai caur viņu. Un tad mēs uzzinām, kā tas ir – būt laimīgiem.

Godinot visas pasaules Mīlestības dienā ar cilvēkmīlestību apveltītus citzemju svētos, neaizmirsīsim palūkoties uz ļaudīm, kas ir tepat mums līdzās – ar saknēm savā vismīļākajā zemē, ar galotni – mūsu kopīgajās debesīs.

Turpinās kandidātu pieteikšanās 2010./2011. mācību gada stipendijām. Informācija un anketa www.vitolufonds.lv, sadaļā: Kā pieteikties stipendijai

 

Jaunums:

  • Sandras Kalnietes stipendija

01.02. Fondā viesojas ziedotājs Klāvs Zichmanis.


Klāvs Zichmanis

                                                                                        /Juris Rubenis/

02. 02. Tikšanās ar ziedotājiem Pēteri un Īru Bolšaitis, SIA Lāčplēša centrs pārvaldītāju Noru Cukermani. Tiek parakstīts sadarbības līgums par 2010./2011. mācību gada stipendijām.


Īra un Pēteris Bolšaitis

02. 02. Mērķziedojums Kristian, Pētera un Annas Māras Hrgetič stipendijām.


Hrgetič ģimene ar stipendiātiem

02.02. Mērķziedojums Jura Vītola stipendijām.


Juris Vītols

04.02. Mērķziedojums Raivja Aršauska Veselības centrs stipendijai.


Raivis Aršauskis

12.02. SIA Latvija Statoil komunikāciju vadītājs Artūrs Eglītis ielūdz VF darbinieces uz Reputācijas brokastīm.


Artūrs Eglītis

14.02. Mīlestības diena.

Kad 498. gadā pāvests Gelasijs Romā pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu, viņš nespēja pat iedomāties, ka pat pēc pusotra gadu tūkstoša tā visā pasaulē tiks atzīmēta, aicinot cilvēkus atvērt savas sirdis vissvētākajām jūtām – cilvēkmīlestībai.

Diemžēl par pašu Valentīnu mūsdienās ir zināms maz. Stāsta, ka viņš dzīvoja mūsu ēras trešajā gadsimtā, senajā Romā, bijis parasts kristiešu mācītājs, jauns, skaists, labsirdīgs un atsaucīgs, aizrāvies ar dabas zinātnēm un medicīnu. Kā bija patiesībā, iespējams, nekad neuzzināsim, taču neapšaubāms ir tas, ka viņa neilgajā dzīvē bija pārsteidzoši daudz mīlestības – mīlestība pret Dievu, mīlestība pret  meiteni, mīlestība pret cilvēkiem, kuriem viņš palīdzēja kā mācītājs, ārsts un kā vienkārši brīnišķīgs cilvēks ar siltu, atsaucīgu dvēseli.

Ne velti arī Vītolu fondā šī diena ir svētki, jo mūsdienās nav daudz tādu vietu, kur vienkopus spēj saplūst tik daudz mīlestības. Un vai nav zīmīgi, ka šajā dienā savus piedzimšanas svētkus atzīmē Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols, kurš pratis ap sevi sapulcināt tik daudz laimīgu cilvēku – ziedotājus, kurus spārno iespēja dalīties savā cilvēkmīlestībā ar citiem, un stipendiātus, kuri ir laimīgi, to saņemot?

Mīlestība ir tā, kas piešķir jēgu pagājušam laikam, un mīlestība turpina dzīvot vēl ilgi pēc mīlestības – kā dziesmas, kā leģendas, izaicinājums visām runām par šīszemes niecību. Savus un savu mīļo vārdus mūžības grāmatā Vītolu fonda ziedotāji ir ierakstījuši dažādu jūtu vadīti – tās bija Bruno Rubess skumjas, atvadoties no dzīvesbiedres, tā ir Jāņa Grāmatiņa cieņa pret saviem vecākiem, Ulda Klausa vēlme savu prieku izdzīvot kopā ar citiem un Jāņa Andersona prasme dalīties savos sasniegumos. Taču viņus un, protams, arī pārējos ziedotājus vieno spēja izjust mīlestību – gan pret savu Tēvzemi, gan pret pazīstamiem un gluži svešiem cilvēkiem. Šī prasme no visām dzīvē apgūstamajām ir visgrūtākā, un tādu mīlestību pret citiem spēj izstarot tikai tas, kas pats kādreiz ir nesavtīgi mīlēts.

Par ko gan citu, ja ne par izcilas cilvēkmīlestības paraugu var saukt daudzu ziedotāju vēlēšanos atsaukties uz Vītolu fonda aicinājumu pagājušā gada nogalē sniegt atbalstu vēl 136 mazturīgiem, bet centīgiem un talantīgiem jauniešiem, kuriem tas bija ļoti nepieciešams, lai turpinātu studijas izvēlētajā augstskolā. Ulda Streipa vārdus : „Šis ir par daudz svarīgs laiks mūsu zemītei, lai kādam trūktu naudas izglītoties, ”sadzirdēja un atsaucās daudzi.

Pirmais – Jānis Grāmatiņš, dibinot vecāku Mirdzas un Alfreda Grāmatiņu piemiņas stipendiju, tad SIA „Apsīte” valdes loceklis Arnis  Apsītis, sniedzot atbalstu 10 studentiem, bet drīzumā  fonds saņēma ziņu arī no Birutas un Dzintara  Abuliem par vēl vienas stipendijas dibināšanu. Jau novembrī Vītolu fondā viesojās Ināra Reine un Biruta Neimane, kurām bija uzticēts nodot Vilimantikas draudzes savākto ziedojumu Jāņa Degļa piemiņas stipendijai, un Uldis Klauss, kurš savā jubilejā viesiem dāvanu vietā lūdz ziedot stipendijai, un gaviļnieka lūgumam atsaucās viņa radi un draugi. Pienāca vēstule no Kanādā dzīvojošās Baibas Bredovskas, kura kā testamenta izpildītāja paziņoja, ka Latvijā tiek dibināta Ērikas Dēzijas Kērģis piemiņas stipendija, kas novēlēta Korp! Gaujmaliete aktīvākai studentei, bet šī paša mēneša beigās, atverot avīzi ‘‘Brīvā Latvija’‘, varēja lasīt rakstu ‘‘Korporācija Imeria Anglijā zeļ un ziedo” – Vītolu fondam tas nozīmēja 600. stipendiju. Decembrī tiek noslēgts līgums ar apgāda SIA ATĒNA valdes priekšsēdētaju Pēteri Jankavu par ziedojumu skolotājas Benitas Krēsliņas piemiņas stipendijai, taču Ziemassvētku laiks iezīmējas skumjš – aizsaulē aiziet ilggadējs fonda draugs un atbalstītājs Brunis Rubess – aiziet, paliekot savā zemē un uzceļot tiltu pāri Mūžībai, jo viņa bērēs vairāk kā 100 radi un draugi ziedoja  viņa piemiņas stipendijai.

Šis gads sākas ar ziņu, ka papildus jau septiņām Aivara Andresona ģimenes stipendijām dēls Jānis Andersons dibinās vēl divas jaunas stipendijas tēva piemiņai, bet Aivars Slucis saviem bez jau esošiem 12 stipendiātiem, vēlas palīdzēt vēl trim jauniešiem. Savukārt Karakasas Latviešu Dāmu Komiteja nolēma dibināt Latvijā jaunu stipendiju, noguldot komitejas sarūpēto naudu neaizskaramajā kapitālā, bet ziedotājs Edgars Voļskis paraksta līgumu par Edgara Voļska ģimenes stipendiju.

Fondā stipendiāti ne tikai iesniedz atskaites par saviem sasniegumiem mācībās, viņi raksta arī pateicības un mīlestības pilnas vēstules tiem, kas viņiem uzticējušies – saviem ziedotājiem. SIA „Apsīte” stipendiāta Riharda Krasovska vēstulē lasām: ,,Jūsu stipendija nav tikai nauda, tā ir arī drošības sajūta. Esmu sapratis, ka Jūsu ziedojums man nes ne tikai drošības sajūtu. Tas ir solījums Jums un sev. Jūs neesat gluži ceļa rādītājs, jo tāds mēs esam katrs pats sev. Taču Jūs esat kā spoža uzticama gaisma, kas tumšajā naktī neļauj nomaldīties no pareizā ceļa. Mana apņēmība arī ir augusi, jo nu ir vēl par vienu cilvēku vairāk, kurš vēlas, lai es savā dzīvē tiektos pēc augstiem mērķiem.”

 Mēs visi vēlamies, lai rīt būtu labāk nekā ir šodien, un tieši tāpēc VF nebeigs meklēt  tos latviešus visā pasaulē, kuri vēlas to pašu.

Mīlestība spēj radīt jaunu pasauli. Tā padara cilvēkus redzīgus un dzirdīgus un palīdz saklausīt, kā krīt sniegs – tik augsti, tik gaiši, tik aicinoši, jo mīlestība ir šīs pasaules vienīgā īstā gaisma un tikai tajā mēs topam savas dzīvības cienīgi. Ne tikai baltā, bet visas pasaules krāsas līdz mums nonāk tikai caur viņu. Un tad mēs uzzinām, kā tas ir– būt laimīgiem.

Godinot visas pasaules Mīlestības dienā ar cilvēkmīlestību apveltītus citzemju svētos, neaizmirsīsim palūkoties uz ļaudīm, kas ir tepat mums līdzās – ar saknēm savā vismīļākajā zemē, ar galotni – mūsu kopīgajās debesīs.


15.02. Par lēmumu dibināt savu stipendiju un uzticēt administrēt to Vītolu fondam ir paziņojusi politiķe un diplomāte Sandra Kalniete.

Savu vēlēšanos Kalnietes kundze pamatoja: "Latvijas sabiedrībai būtu jāvienojas, ka mūsu valsts mērķis nākamajos piecpadsmit gados ir radīt zinošu, radošu un uzņēmīgu paaudzi, kas spēs padarīt Latviju par modernu un konkurētspējīgu valsti. Tad Latvija beigs nīkuļot un tās cilvēkiem vairs nebūs jādodas laimes meklējumos uz ārzemēm. Tāpēc ir svarīgi, lai laba izglītība būtu pieejama ikvienam, kas to vēlas. Nekas nav netaisnīgāk, kā liegt jaunietim nākotni nabadzības dēļ. Es nolēmu iedibināt stipendiju bakalaura grāda iegūšanai starptautiskajās attiecībās un uzticēju to administrēt Vītola fondam, kas piešķir stipendijas jauniešiem no maznodrošinātām ģimenēm.  Es ceru, ka mana stipendija kādam talantīgam jaunietim pavērs iespējas kļūt par izcilu speciālistu, kādi tik ļoti ir vajadzīgi Latvijai."

Vītolu fonds ir pārliecināts, ka, pateicoties atbalstam, Latvija kļūs bagātāka par vēl vienu starptautisko attiecību speciālistu, kurš spēs novērtēt ne tikai sniegto materiālo palīdzību, bet arī mantot mācīšanās kāri un neatlaidību, gluži tāpat kā savulaik Sandra Kalniete to pārmantojusi no sava tēva: ,,Vienmēr apziņas dzīlēs esmu glabājusi kādu tēlu – tēva izgaismotu profilu, noliekušos pār grāmatām, gadiem mācoties, lai piepildītu savu sapni.” Lai veidotu savu nākotni, nekas nav tik nepieciešams kā sapnis par to, un Vītolu fonds kopā ar cilvēkiem, kuriem nav vienaldzīga Latvijas nākotne, palīdz to piepildīt.


Sandra Kalniete

15.02. Ģimenes, radu, draugu, domubiedru un kolēģu lokā notika Vītolu fonda un Kokneses fonda dibinātāja Viļa Vītola grāmatas Savējiem atvēršanas svētki. Tā ir ļoti dzīvesgudra un mīlestības pilna grāmata, kas iesākumā bija iecerēta kā dāvana bērniem, bet, pateicoties draugu ieteikumiem, apgādam Atēna (www.atena.lv) un personiski Pēterim Jankavam, tā kļuvusi pieejama arī plašākam lasītāju lokam. Grāmatas literārā redaktore ir Sēlijas rakstniece Lūcija Ķuzāne. 

 Grāmatas sākumā Vilis Vītols raksta: "Vēlos atstāt aiz sevis manas pārdomas par Latvijas un manu bērnu nākotni, dzīves laikā uzkrātās atziņas, pieredzi un no tā visa izrietošos padomus nākamās paaudzes pilnvērtīgākai dzīvei. Daļu no grāmatas var uzskatīt par autobiogrāfiju. [..] Šo tekstu sāku rakstīt 1994. gadā, kad man bija 60 gadu. [..] Apzinīga tēva vēlēšanās [..] ir saviem bērniem ko vērtīgu atstāt. Vai tā būtu laba audzināšana, ko tēvs kopā ar māti sniedzis mazajā ģimenes lokā, vai tā sauktā laicīgā manta, ko parasti sauc par mantojumu. Arī es kopā ar sievu Martu un mūsu abu vecākiem esmu centies tā darīt, gan mēģinādams bērnus pareizi audzināt un skolot, gan krādams viņiem materiālas vērtības. Esmu to darījis, cik tas bijis manos spēkos. Ja kaut kur esmu kļūdījies – tā bieži noticis – tas ir cilvēcīgi. Zinu, ka viņi man piedod. Atstāju šīs pārdomas kā viņu mantojuma nemateriālo daļu. [..] Tāpat grāmata vēršas pie kopā ar sievu dibinātā Vītolu fonda stipendiātiem, jo arī viņi man ir kā bērni. Inteliģenti un ar stingru raksturu, jau dzīves grūtību norūdīti. Fondā esam viņus nokristījuši par "tautas zeltu". Viņi visi, kam domāta šī grāmata, ir mana cerība. Cerība, ka izaugs jauna paaudze, citāda. Ka viņi uzcels jaunu Latviju – tādu, par kādu esam sapņojuši. Par kādu cīnījušies mūsu senči, strēlnieki, leģionāri un tie, kas gāja uz barikādēm. Ja šī grāmata noderētu kaut vienam jaunietiem ar šādu mērķi, tad tikai tādēļ vien to ir vērts publicēt. "   

Grāmatu caurvij sirsnīga mīlestība – pret bērniem, ģimeni, cilvēkiem: "Visu mūžu abi ar Martu esam pūlējušies sagatavot savus bērnus dzīvei, palīdzēt un gādāt par to, lai viņiem labāk klātos. Bet viņi man nav neko parādā. Mani vecāki ir man samaksājuši ar procentu procentiem par to, ko es esmu bērniem darījis. Un ja Jums kādreiz nākotnē šķistu, ka Jūsu bērni ir nepateicīgi, tad atcerieties, ka viņi nav Jums parādā. Viņi no Jums saņemto atdos saviem bērniem. Tāds ir dzīves nekad nenoslēgtais loks."   

Grāmata izdota ierobežotā 2 000 eksemplāru tirāžā, no kuriem 800 tiks dāvināti Vītolu fonda stipendiātiem. Aicinām to iegādāties grāmatu tirdzniecības vietās, kā arī SIA  Apgāds Atēna birojā Blaumaņa ielā 16/18 – 2a, kas atrodas Blaumaņa ielas posmā starp Tērbatas un K. Baronu ielu. Pie dzelzs vārtiem sarunu sistēmā ir jānospiež poga "2" un "call", tad jādodas uz otro stāvu. Darba laiks no pulksten 10 līdz 18. Grāmatas cena birojā – 3.99 LVL.  No rītdienas grāmata būs nopērkama arī –  www.atena.lv


22.02. Fondā viesojas latviešu fonda priekšsēdētājs Valdis Bērziņš.


Valdis Bērziņš

 

25.02. Padomes sēde

  • Apstiprināts 2009. gada pārskats.
  • Atskaite par stipendiātu rudens sesijas rezultātiem.
  • Apstiprināts stipendiātu saraksts 2. pusgadam.
  • Aktualitātes fondā.

  

                        

 

ZIEDOJUMI FEBRUĀRĪ

Ziedotāji 
2010.gada februārī
   
Ziedotājs /Stipendijas nosaukums/ Ziedojums*
[Ls]
Juris Vītols 4280,00
Māra Hrgetič 4200,00
AAS "ERGO Latvija dzīvība" 1680,00
SIA "Lāčplēša centrs" 1400,00
Korp! IMERIA, Anglijas kopa /GBP 1569.00 - Ls 1264.61 **/ 1250,65
Pēteris Paulis un Īra Bolšaitis 700,00
SIA "Raivja Aršauska Veselības centrs" 200,00
Vaira Vīķe- Freiberga 184,80
DV Minsteres kopa, Vācija / Draugu stipendija, Jāņa A. Bērziņa 90.jubilejā € 100 - Ls 70.28 ** / 70,21
Bruņa Rubesa piemiņas stipendijai
Schneider - Manns AU Gerhard KR / € 200 - Ls 140.56**/ 140,42
Valdis, Astrīda Liepiņi  100,00
Patricija A , Dr. Uldis N. Streipi /$ 100 - Ls 51.60 **/ 51,85
Alberts Legzdiņš /$ 100 - Ls 51.70**/ 51,49
Clive Ebden 50,00
Agrita Krieviņa 20,00
Kopā:  Ls 14 379,42
* Pēc komercbankas kursa   
** Pēc Latvijas Bankas kursa   
MK  Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” 9. pantā norādīts, ja darījums notiek  ārvalsts valūta, tajā norādītās summas iegrāmatošanai pārrēķina latos pēc Latvijas Bankas ** noteiktā attiecīgās ārvalsts valūtas kursa,  ko gada beigās norāda uzņēmuma Gada pārskatā. Komercbankas veic  konvertāciju pēc tās dienas ārvalstu valūtas kursa *, un tas var atšķirties no Latvijas Bankas noteiktā kursa.
   
   
Grāmatvede:  /L.Liepa/
  2010.03.02

Paldies ziedotājiem!

Kā mūs atrast?
Rīga, Lāčplēša ielā 75B, Pieņemšanas laiks: 8.00-16.00

Raksti mums