Atvadu vārdi ziedotājam Arvīdam Lielkājam

 Arvīds Lielkājs (28.11.1927.-26.09.2023.)

2023. gada 26. septembrī aizsaules ceļos devies Vītolu fonda ziedotājs Arvīds Lielkājs. Nodzīvot garu mūžu, dzīves līkločos nepagurt un atrast prieku, kurā dalīties – ir teju katra cilvēka sapnis. Arvīda Lielkāja kungam tas izdevās – ar nesalaužamu ticību Latvijas nākotnei.

Arvīds Lielkājs dzimis pie Latvijas-Igaunijas robežas, Omuļu pagastā 1927. gadā. Viņa vecāki bija zemnieki ar pusmuižas saimniecību, ko vectēvs bija ieguvis kā brīvības cīnītājs. Arvīdam agri nācās pamest dzimtās mājas, jo tika iesaukts gaisa izpalīgos, lai dotos uz Vāciju apmācībās. Karam beidzoties Arvīds aizbēga no savas vienības un nonāca angļu gūstā.

Vēlāk dzīves līkloči Arvīdu aizveda uz ASV, kur patvērumu deva kāds cūku fermas saimnieks. Diemžēl, Korejas karam turpinoties, viņu iesauca armijā. Kad Arvīds savu laiku bija nodienējis, viņš varēja uzsākt studijas ASV bez maksas. Viņš pabeidza grāmatvedības fakultāti, un pēc laika apprecējās ar tekstilinženieri Guntiņu Stubi. Viņiem piedzima meita Indra, par kuras krustmāti izraudzījās operdziedātāju Ritu Dzilnu-Zaprausku. Savu dzīvi viņš veltīja grāmatveža profesijai, apkalpojot dažādus būvuzņēmumus ASV un dalījies savā pieredzē.

Vītolu fondu ar Arvīdu Lielkāju saistīja daudzu gadu draudzība, kad 2015. gadā tika dibināta stipendija operdziedātājas Ritas Dzilnas-Zaprauskas piemiņai. Lielkāju ģimenei viņa bija tuvs draugs, tādēļ aizejot mūžībā Rita atstāja testamentu, no kura iegūtos līdzekļus Arvīds Lielkājs izvēlējās ziedot piemiņas stipendijai. Viņas piemiņas stipendija tika novēlēta vokālās mūzikas pedagogiem. Kopā izskolotas divas vokālās pedagoģes – Gunta Greisle, Viktorija Kiseļova – un etnomuzikoloģe Ilze Cepurniece.

“Latviets esmu, latviets būšu, latviets mūžam palikšu” – intervijā “Latvijas Radio 1” Arvīds Lielkājs izvēlējās atskaņot, kā savu mīļāko dziesmu. Zīmīgi, ka pēdējos dzīves gadus Arvīds Lielkājs nodzīvoja Latvijā – apkopoja divas grāmatas “Kara zēnu stāsti” un “Kara zēnu gan meiteņu stāsti”, aktīvi piedalījās korp! “Beverīna” sabiedriskajos sarīkojumos, brīvajos brīžos minēja sudoku mīklas, lasīja grāmatas, kā arī tikās ar saviem stipendiātiem un ik gadu piedalījās Vītolu fonda rīkotajās senioru Ziemassvētku pusdienās. Viņš mūs visus priecēja ar savu smaidu, dzīvesprieku un atmiņu stāstiem. Mums visiem ļoti pietrūks viņa klātbūtne! Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei un tuviniekiem!